Mona-X 2007

Mona-X 2007:
140 km ar riteņiem, kājām, laivām un peldus ievziedu laikā pa biotopu NATURA 2000

1. Starts un vizināšanās ar ričukiem pa Brocēnu lauku teritorijas mazdārziņiem. Vienu leģendas posmu kaut kā braucām pat čeras reizes. Paviesojāmies arī šīfera fabrikā.

2. Te nolēmām izmest aplīti ar kājām pa purvainu (protams)mežu. Šķērsojām upi pa bebru aizsprostu, bet vēlāk izmantojām baļķus. Skaisti skati no izcirtuma uz Ildzes ezeru.

6. Te Lapselis bija izdomājis piekarināt KP zem tilta. Kāpēc? Laikam lai nesalītu inventārs.

15. Te, īsi pirms finiša, MonaX mūs gandrīz samānīja. Atraduši purviņu kalna galā un ielikuši KP tieši pa vidu! Bet mēs gandrīz jau sākām meklēt blakus esošās upītes dziļajā ielejā. Nu tik uz finišu, kamēr Valters nav garām aizgājis!

Adventūristi

14. Te sanāca lielisks ieskats biotopā NATURA 2000. Daba te tiek saglabāta visā tās pirmatnībā! Takas, pa kurām gājušas tikai mežacūkas (lai gan pirms mums te bija jānoiet kādām 20 komandām), dziļā zālē ieaugusi nesprāgusī aviobumba (uz kuras Ābeļjānis paklupa), skaistās, olu trauciņiem līdzīgās bedrītes Zvārdes poligonā - kur vēl tu, cilvēks, vari pienākt tik tuvu pirmatnībai.

13. Te kaut kā samulsām un gandrīz jau sākām neticēt kompasam. Vai sarkanais ir uz ziemeļiem vai dienvidiem, kāds pat pajautāja. Pret rītu pa necaurejamiem ievu dzungļiem tomēr izlauzāmies uz to (pī-pī) ezeru

12. Te gājām uz purvu atvēsināt kājas un aizdzīt sīmani. Ieva tomēr aizmiga - vertikāli, uz purva ciņa pie bērza piestutējusies

11. Te braucām, braucām, kamēr atbraucām uz SF3. Miedziņš gan sanāca pa ceļam.

10. Te, savukārt, nu tādam kā fanam, nolēmām sadalīties divās grupiņās un pakrēslā izskriet pa veco Broču karjeru. Kāds no dalībniekiem nebija zinājis, ka KP pēc piereģistrēšanās jāatstāj tur pat, kur tas stāvējis. Laikam tagad nes uz finišu nodot:)

9. Te stūmām riteņus pa mālainu lauku. Ievas ritenis tā pieķepa, ka bija jānes.

7. Te Ābeļjānis gribēja peldēties Cieceres ezerā. Nespējām atturēt, tādēļ pa to laiku izmetām jauku loku pa apkārtnes vēri. Smuki ziedēja baltās puķītes!

5. Te sākām braukt pa dzelzceļu. Nu kā viņi zīmē tās kartes!!! Te taču no dzelzceļa sen vairs nav ne smakas! Tā vietā, lai brauktu pa gludajām sliedēm, nu nācās kratīties pa grantēto ceļu

4. Te braucām pa šoseju, tomēr neizturējām, ka smagās mašīnas mūs apšļāc. Nogriezāmies. Kamēr vilkām ārā karti, vairāki vietējie dzīvnieki ar prieku norādīja mums ceļu uz caurteku un KP11.

3. Te braucām pa lauku ceļiem. Stipri lija, tādēļ nošķiedās mugura un ķēde pieķepa ar māliem. Pa ceļam bija gleznains tiltiņš. KP 10 bija vietā ar interesantu ekosistēmu - karjera vidū uz čupas ligzdoja baltās kaijas.

1.
Laikam starts. Andersons tāds straujš pašāvās garām, vēl kaut kādi cilvēki nāca pāri laukam ar kartēm rokā, to vidū arī mūsu Ainars. Nolēmām iesākt ar vizināšanos te pat pa Brocēnu lauku teritorijas mazdārziņiem. Pēc bultiņām braucām. Vienu leģendas posmu kaut kā izbraucām pat četras reizes. Paviesojāmies arī šīfera fabrikā.

2.
Tad nolēmām izmest aplīti ar kājām pa purvainu (protams) mežu. Šķērsojām upi pa bebru aizsprostu, bet citreiz atkal izmantojām baļķus. Skaisti skati pavērās no izcirtuma uz Ildzes ezeru.

3.
Tad braucām pa lauku ceļiem. Stipri lija, tādēļ nošķiedās mugura un ķēde pieķepa ar māliem. Pa ceļam bija gleznains tiltiņš. KP 10 bija vietā ar interesantu ekosistēmu - karjera vidū uz čupas ligzdoja baltās kaijas.

4.
Tālāk braucām pa šoseju, tomēr neizturējām, ka smagās mašīnas mūs apšļāc. Nogriezāmies. Kamēr vilkām ārā karti, vairāki vietējie dzīvnieki ar prieku norādīja mums ceļu uz caurteku un KP11.

5.
Te sākām braukt pa dzelzceļu. Nu kā viņi zīmē tās kartes!!! Te taču no dzelzceļa sen vairs nav ne smakas! Tā vietā, lai brauktu pa gludajām sliedēm, nu nācās kratīties pa grantēto ceļu

6.
Te Lapselis bija izdomājis piekarināt KP zem tilta. Kāpēc? Visticamāk jau, lai nesalītu inventārs.

7.
Ābeļjānis dikti gribēja peldēties Cieceres ezerā. Nespējām atturēt, tādēļ pa to laiku izmetām jauku loku pa apkārtnes vēri. Smuki ziedēja baltās puķītes!

8.
Te viens, pēc izskata ne tik skarbs vīrs pavēstīja, ka ezeru varēšot šķērsot vienīgi ar laivu. Vienu laivu uz mums visiem čtriem. Ūdenī grimstošu laivu. Un ezers esot 18 m dziļš, tā ka ārā viņš nevienu vilkt netaisoties. Sēdējām laivā nekustīgi kā sveces, tik vien kā es to fotoaparātu izvilku ezera vidū. Un tad kā sašūpojāmies.. bija stipri jāsakliedz, lai visi atkal nomierinātos.

9.
Te stūmām riteņus pa mālainu lauku. Ievas ritenis tā pieķepa, ka bija jānes.

10.
Te, savukārt, nu tādam kā fanam, nolēmām sadalīties divās grupiņās un pakrēslā izskriet pa veco Broču karjeru. Kāds no dalībniekiem nebija zinājis, ka KP pēc piereģistrēšanās jāatstāj tur pat, kur tas stāvējis. Tā arī neatradām to KP. Laikam vēl tagad tiek nests uz finišu nodot:)

11.
Te braucām, braucām, kamēr atbraucām uz SF3. Miedziņš gan sanāca pa ceļam. Kā apsēdāmies pie organizatoru ugunskura, visāds domas sāka pa galvu rosīties...

12.
Gājām uz purvu, kā saka, atvēsināt kājas un aizdzīt sīmani. Ieva tomēr aizmiga - vertikāli, uz purva ciņa pie bērza piestutējusies

Savukārt kolēģi no Viverīgās Takas viegluma šajā naktī nemeklēja. Viņi nolēma iet precīzi pēc azimuta, šķēršļus nešķirojot. Raugi, vispirms viņi pārrāpās pāri kādam namam, kurš pagadījās ceļā, bet pēcāk izbrida cauri vienam purvam līdz padusēm ūdenī. Ekstrēmisti, ko lai saka...

13.
Te kaut kā samulsām un gandrīz jau sākām neticēt kompasam. Kāds pat pajautāja, vai sarkanā bultiņa ir uz ziemeļiem vai dienvidiem. Neviens īsti nemācēja pateikt. Tad Ābeļjānis paskaidroja, ka labu orientieristu vada trīs sajūtas: ņuhs, čujs un poņa. Sekojot kādai no tām (un Ābeļjānim), mēs sākām brist pa blīvi aizaugušu izcirtumu. Pret rītu pa necaurejamiem ievu dzungļiem beidzot izlauzāmies uz to (pī-pī) ezeru

14.
Un tā - ieskats biotopā NATURA 2000.
Daba te tiek saglabāta visā tās pirmatnībā! Gājām pa takām, pa kurām gājušas tikai mežacūkas, lai gan pirms mums te vajadzēja noiet savām 20 komandām...

Turpinām ieskatīties biotopā NATURA 2000.
Ābeļjānis paklupa uz nesprāgušas aviobumbas (bilde apakšā). Bumba bija tā ieaugusi pērnajā zālē un Jānis tā sadusmojies, ka gandrīz tai iespēra vēlreiz.
Visapkārt priecēja skaistās, olu trauciņiem līdzīgās bumbu bedrītes - vienā ieaudzis krūms, otrā salijis ūdens, kā tādā mazā kalnu ezeriņā. Kur vēl, ja ne Zvārdes poligonā, cilvēks var pienākt tik tuvu pirmatnībai, mūžīgajam.

15.
Te, īsi pirms finiša, MonaX mūs gandrīz samānīja. Atraduši purviņu kalna galā un ielikuši KP tieši pa vidu! Bet mēs gandrīz jau sākām meklēt blakus esošās upītes dziļajā ielejā.
Nu tik uz finišu, kamēr Valters nav garām aizgājis (steigai gan nebija pamata, jo viņam pārplīsa riepa un ķēde pārtrūka, kā vēlāk uzzinājām)!

Turpmākais materiāls tiem, kas nopietni ieinteresējās par biotopu NATURA 2000 pie Saldus. Jums būs iespēja paviesoties ievu džungļos un pārbrist pāri purviņam, kā saka, sausām kājām.
Ja instalēts QuickTime player: