Ar jahtu pa Sicīlijas mazajām saliņām jeb Aeolian Sailing

Lai arī cik draņķīgs ceļošanai nebūtu 2020, mēs tomēr atradām spraudziņu starp abiem viļņiem un īstenojām mūsu plānu par Sicīlijas mazo saliņu apceļošanu. Iet runa par vulkāniskajām salām, kuras latvieši sauc par Lipāru salām, bet pārējie eiropieši par Aeolian islands. Jahtu bijām noīrējuši jau maijā, bet toreiz nelāgais bacilis mūsu plānus pilnībā sagrāva. Toties septembra sākumā stāvoklis kļuva gana pozitīvs –  Sicīlijā sasirgušo rādītāji bija vienlīdz zemi kā Latvijā – apmēram 10 sasirgušie uz 100 000 (šodien laikam par tādiem cipariem varam tikai sapņot:). Nolēmām nelaist garām šādu iespēju. Uzreiz arī gribu piebilst, ka visi atgriezāmies sveiki un veseli, neskatoties uz pietiekoši aktīvo ceļojuma gaitu.

Bet nu par visu pēc kārtas:

Beidzot atkal lidojam!

Maskas, maskas, maskas. Tik nepierasti. AirBaltic lidmašīnā tiešām bija jūtama tā sauktā sociālā distancēšanās, ko nevarētu teikt par Alitalia reisu no Romas uz Palermo, kur visi tika sabāzti kā siļķes mucā un mans blakus sēdētājs – dūšīgs sicīlietis, iesāka lidojumu ar pamatīgu šķavu un klepus lēkmi, vēlāk sametot mutē kautkādas tabletītes. Jāsaka, tobrīd tiešām biju nedaudz satraucies, domājot arī par to, ka turpmāko nedēļu visa komanda pavadīs kopā ne visai plašajos Dufour jahtas apartamentos.

 

Palermo, Itālijas mafijas galvaspilsēta

mūs sagaidīja, kā jau pienākās. No lidostas uz centru visērtāk bija nokļūt ar specializēto lidostas transfēra vilcienu, biļetes uz kuru tirgoja kāda privātpersona, kas bija atstutējusies pie slēgtā biļešu ofisa palodzes un labprāt pieņēma maksājumus skaidrā naudā.

Mūsu apartaments bija pašā vecās Palermo sirdī – pie Vucciria zivju tirgus. Apkārtnes ieliņas smaržoja pēc senatnes un, jā, sauksim to par senatni:) Sanāca vairākas reizes apriņķot ap kvartālu, jo ielu numerācija tajos laikos vēl neeksistēja, satelītkarte mūs pārvietoja no vienas ieliņas otrā, bet blakus māju iedzīvotājiem par Airbnb apatamenta eksistenci bija pirmā dzirdēšana (pat ja viņi saprastu angliski).

Nometām somas un ienirām Palermo zivju tirgus kvartālos. Ieliņas bija pilnas ar cilvēkiem, visi mielojās ar jūras veltēm, vīns lija straumēm. Pretī alus bāriem uz ielas tusēja vairāki simti cilvēku, jo iekšpusē laikam bija jāievēro distancēšanās:) Karantīna… kas tā tāda – karantīna?

Palermo ir skaista pilsēta. Man parsoniski visvairāk patīk viņu Pretoria strūklaka. Tieši tur centos uzreiz no rīta aizvest mūsu komandas biedrus. Patiesībā strūklaku 1554. gadā uzbūvēja Florencē, bet tad tur sanāca tāda radu būšana, ka Sicīlijas vietvalža brālis gatavo strūklaku notirgoja Palermo pilsētai. Katrā ziņā, no šodienas skatu punkta raugoties, viņiem nav jānožēlo šis pirkums.

Jā, un vairums no pēdējā bildē redzamajiem kungiem savus skatus ir pavērsuši uz otru manu mīļāko Palermo objektu – Saint Joseph baznīcu ar fantastiskiem griestu gleznojumiem.

Nopirkām no ielu tirgotājiem pāris cannoli (eļļā vārītas vafeļu mīklas trubiņas, pildītas ar saldu rikotas krēmu) un aizdevāmies pa bezgalīgi garo Vittorio Emanuele ielu līdz pat Katedrālei un Palatinas pilij. Jocīgi bija vērot garīdzniekus, kuri maskās slīdēja uz Katedrāli, laikam lai piedalītos svētdienas rīta lūgšanā.

Lai cik arī būtu skaistas tās baznīcas un pilis, sirds tomēr vilka atpakaļ uz laicīgās dzīves centru – vecajiem Vucciria zivju tirgus kvartāliem. Ap šo laiku tirgū jau bija ieradies svaigais nakts loms ar tradicionālo zobenzivi priekšgalā. Kas gan var būt labāks, kā ar pirkstu iebakstīt svaigajās jūras veltēs un palūgt, lai to visu sagatavo tagad un tūlīt acu priekšā.

Jā, un pirmais interesantais vērojums par mūslaiku tradīcijām – itāļu dresscode – nēsāt masku uz elkoņa:)

Laiks ceļā!

Osta, kurā vajadzēja atrasties mūsu noīrētajam kuģošanas līdzeklim, atradās grūti pieejamā vietā starp Palermo un Katāniju – apmēram 4 stundu braucienā no jebkuras no minētajām pilsētām. Lai tur nokļūtu, bijām saplānojuši 3 vilcienienu kombināciju, pirmais no kuriem atiet no Palermo pēc… 15 minūtēm. Dažas minūtes pirms vilciena atiešanas ieskrējām dzelzceļa stacijā, mērķtiecīgi piesteidzāmies pie biļešu automāta un… saņēmām laipnu atteikumu. Izrādās, visas kovid kvotas uz tuvāko reisu jau ir izsmeltas un biļešu vairs nav. Ko nu? Nākamais reiss, kas atbalsta mūsu ģeniālo plānu, ir tikai vakarā, kas nozīmē, ka nokavēsim jahtu nomas darba laiku un netiksim nakšņot savā peldošajā viesnīcā. Skrējām uz vilcienu bez visām biļetēm. Pavadonis sākumā gan apgalvoja, ka brīvu vietu tiešām vairs neesot, taču redzot, ka prom mēs neiesim, ielaida mūs bagāžas telpā. Uzsākot braucienu viņš mūs pabaidīja ar biļešu cenu, jo par katras biļetes pirkšanu vilcienā, kas jau ir atgājis no Palermo stacijas, pienākoties ekstra 100 EUR komisijas maksa (laikam jau par to šajā Itālijas reģionā nav īpaši jābrīnās), taču tad pats arī atrisināja savu puzli un piedāvāja mums biļetes pārdot nākamajā stacijā par nominālvērtību. Bija tikai viens nosacījums – mums visiem jāsaka, ka iekāpām tajā stacijā un nevis braucam no Palermo. Apspriede nebija gara un sīvā konkurencē starp taisnīgumu un ietaupījumu uzvarēja ideja ietaupīt 500 EUR  un uzsaukt sev vakariņas kādā ostas restorāniņā:)

Jāsaka arī, ka pasažieru kvotas tajos Sicīlijas vilcienos bija nedaudz pārspīlētas. Nu nebija jau tā, ka klēpī jāsēž.

Kā jau minēju, Portorosas osta ir iekārtota īpaši neizdevīgā vietā, lai kāds mēģinātu tur nokļūt ar sabiedrisko transportu. Pēc 3 vilcienu nomaiņas mums vēl ar visām somām nācās slāt gar automaģistrāli vairākus kilometrus, līdz beidzot..

..līdz beidzot nonācām paradīzē.

Sveikas, jaunās mājas!

Uz Lipari!

Nakamajā rītā kapteinis pavēlēja atlaist galus un piedzīvojums varēja sākties. Pirmais galamērķis – saliņa, uz kuras savulaik izmitināja lepras slimniekus. Joks:) Izrādās Lipari nosaukumam nav nekāda sakara ar ļauno ligu. Ja kādu tur tomēr izmitināja, tad tie bija Itālijas diktatūras politieslodzītie 20tajos – 40tajos gados. Savukārt Romas impērijas laikā sala bija nozīmīgs SPA centrs. Un vēl šeit ir iespaidīgas pumeka raktuves.

Kolīdz jūrā, tā katram jāsāk pildīt savi komandas pienākumi.

Pie Lipari krastiem apriņķojām ap pāris akmens pirkstiem

Un mēģinājām atrast jūrā kādu pumeku, noenkurojoties tieši pretī slavenajām raktuvēm

Lipari osta

Izskatās, vīruss ir sasniedzis arī mazās saliņas. Taču prieks, ka viņi te visi atbildīgi nēsā maskas.

Restorāniņi bija jauki, daudz, bet diezgan tukši.

Par tukšumu – tā tomēr izrādās mānīga šķietamība. Pietika pulkstenim nosist 7 vakarā, kad nez no kurienes parādījās milzum daudz cilvēku un visi restorāni kļuva stāvgrūdām pilni. Labi, ka bijām paspējuši pierezervēt galdiņu jaukajā iestādē ar nosaukumu Ristorante Filippino. Iesaku visiem. Viņi māk gatavot un māk arī pārdot:)

Rīts. Pasniedzām paši sev klasiskas vidusjūras brokastis uz klāja.

Lisca Bianca zemūdens krāteris

Iepretīm Panarea salai ievērojām aizdomīgi daudz jahtu un nirējus jūrā strap 2 klinšainām saliņām. Izrādās te zem ūdens izplūda vairākas spēcīgas vulkānisko gāzu burbuļu straumes, kas pamatīgi oda pēc sēra. Niršana starp haotiskajiem burbuļiem bija neparasts piedzīvojums:) Nekad nevarēja zināt, vai straume nebūs verdoša jeb burbulis indīgs.

 

Bet šodien mūs gaidīja vēl vairāk sēra, jo devāmies tiešā kursā

uz Stromboli – aktīvāko Eiropas vulkānu

kurš met gaisā pelnu un lavas pukšķus  ik pa dažām līdz pārdesmit minūtēm (to nekad nevar zināt) jau 5000 gadus.

Jahtošana pa šo vulkāna pusi nebija ieteicama, jo pastāvēja reāli izvirduma draudi. Salīdzinot ar saulaino pusi, šeit nogāzēs varēja redzēt svaigas lavas tecējuma pēdas.

Bet tieši pa šo pusi – pa Scaria del fuoco kori mums šovakar bija paredzēts kāpt tuvāk ugunīgajam krāterim. Tiesa sarkanā taka uz laiku bija slēgta – vai nu pastiprinātas aktivitātes draudu vai Kovida dēļ, Dievs vien to zin..

Stromboli piekraste bija aizdomīgi melnā krāsā. Laikam jau tāpēc, ka vulkāns.

Nekādas norādes nebija, tādēļ mēģinājām atrast pareizo takas sākumu pēc Google, OSM, View Ranger un citādām kartēm. Sākumā gāja ne visai veiksmīgi, jo daļa taku beidzās privātīpašumos un daļa beidzās vienkārši tāpēc, ka beidzās.

Tomēr tad, aktīvās zonas malā augstu virs jūras ievērojām bariņu līdzīgu cilvēku ar ķīķeriem. Visi noelsās katru reizi, kad gaisā uzšāvās kārtējais mutulis.

 

Iestājās melna tumsa. Izrādījās, ka atpakaļceļam iecerētā taka vijās cauri neskaitāmām lavas izgrauztām gravām, kas prasīja vismaz vienu papildus neplānotu stundu. Ostā atgriezāmies ap pusnakti un priecājāmies, ka vīrs, ar kuru bija sarunāts transfērs uz jahtu, vēl nebija par mums aizmirsis.

Nakts bija karsta. Nakšņojām augšā uz klāja ar iespēju vērot brīnumainu ŗīta blāzmu.

Rīta agrumā iepirkām pārtiku tālākajam ceļam

Un ceļš varēja turpināties!

Uz Panarea!

Panarea bija brīnumjauka saliņa, kur pārgājienu pa diezgan mežonīgām dabas takām vakarā varēja noskalot kādā visai apskeilīgā restorāniņā. Nolēmām doties uz pašu raga galu, kur viena otrai pretī izveidojušās divas pludmales – Cala Junco. Lai tur nokļūtu, nolēmām uzrāpties salas augstākajā virsotnē un nokāpt lejā otrā pusē. Dīvaina ideja…

Pārgājiena laikā rīkojos kā riktīgs ēzelis. Nolēmu nogaršot sulīgos gatavos kaktusa augļus, un tikai pēc pāris kodieniem sapratu, ka visas lūpas, pirkstu sānu malas, deguns un zods ir pilns ar mazām ļoti tievām adatiņām. Lielākā daļa no tām uz šo brīdi jau ir pazudušas, bet pirmā nedēļa pēc mielasta bija briesmīga – visur grauza un dūrās. Ar pacietību, pinceti, līmlenti un citiem lipīgiem materiāliem izdevās tikt vaļā no gandrīz visām adatiņām.

Tomēr Cala Junco līcīši atsvēra visas ciešanas. Brīnišķīga pelde ar medūzām.

Pelde ar medūzām, kuras gan jauki izskatās, toties nejauki dzeļ. Nācās kā datorspēlē izvairīties no uzbrucējām 3D.

Atceļam tomēr izvēlējāmies piekrastes taku. Arī jauka.

Šaurajās ieliņās bija jūtama arābu ietekme, kas Sicīliju pārvaldīja no 831 līdz 1091

Vakarā izvēlējāmies vietu ar augstāko ceļotāju reitingu. Skats pa rubli, virtuvei varēja likt gandrīz 10, pavārs bija centies un ēdiens bija izcils, tomēr kaut kas pietrūka. Nebija omulības, nebija stāsta, nebija ieteikumu, nebija nekādas intereses no šikās vietas personāla puses. Laikam jau šo vietu neieteikšu citiem ceļotājiem.

Atkal gulējām uz klāja. Mierīgo rīta noskaņu gan pārtrauca gigantisks prāmis, kas (veiksmīgi) centās izbraukt starp noenkurotajām jahtām.

Pacēlām enkuru, lai dotos

uz Salinu

kas izrādījās diezgan smalka vieta, kur pēc pāris dienu pārtraukuma atkal sastapām smaržīgus tūristus ar čemodāniem. Pašā centrā bija klasisks svētdienas izklaides komplekss, ko mūsu senči baudījuši neskaitāmās paaudzēs – baznīca, kas uzreiz sapārota ar krogu:).

Jauka pilsētiņa. Tomēr šoreiz nolēmām izbaudīt no zvejniekiem nopirkto svaigo lomu un gatavojām bagātīgas jūras asara vakariņas paši uz sava klāja.

Salinas pretējā krastā bija iespēja nopeldēties pie jocīgas arkas, taču jūra bija bangaina un nolēmām neriskēt ar enkurošanos.

Uzņēmām kursu

uz Vulcano!

Pūta riktīgi nepareizais aizmugures ceļavējš (burātājiem tāds nepatīk).

Vulcano osta atgādināja drīzāk kādu Āfrikas vietu. Vietējie zvejnieki piedāvāja dziļūdens sarkanās garneles – Sicīlijas delikatesi. Pateicoties tam, ka tās dzīvo pilnīgā tumsā 1 km dziļumā, un varbūt vēl arī pateicoties viņu barības izvēlei, tās ir uzreiz sarkanas, kā novārītas. Un super gardas, pat ja ēd jēlas.

Vulcano galvenais apskates objekts – burbuļojošas dubļu vannas.

Vakarpusē pamanījos veikt dubļu procedūru. Nebija nemaz tik viegli. Vietām tā peļķe tiešām bija vāroša un zem pēdām kņudināja karsta tvaika strūkliņas. Un kā tie dubļi oda pēc sēra! Smaka no ādas izgāja vien pēc pāris dienām. Cerams, ka bija to ciešanu vērts un kaut kam manā organismā tas bija veselīgi. Tikai pagaidām nezinu, kam:)

Toties nākamajā rītā mūs gaidīja Vulkano krāteris. Tas izrādījās reāli pildīts ar indīgiem sēra garaiņiem.

Atgriežamies Sicīlijā

Kamēr tepat blakus otrpus zābaka purnam pēkšņi bija izveidojusies gadsimta vētra ar neredzēti zemu spiedienu epicentrā, mums bija patīkams sānu vējš, kas nesa jahtu mājup –  pretīm Sicīlijas krastiem.

Uz Katāniju

Katānijā bija jūtama imigrantu klātbūtne. Ielas ap ostu un staciju nemaz nelikās drošas.

Taču vēsturiskajā centrā valdīja gluži cita atmosfēra. Malkojot espresso uz apartamenta balkoniņa brīžam radās sajūta, ka koku aizsegā garām paripo kāda kariete vai aiziet dāma ar saulessargu.

Saposāmies un izgājām ielās.

Slavenais zivju tirgus gan pamazām vērās ciet, taču pilsētā allaž varēja atrast kādu zivju restorāniņu.

Un grappu.

Īpaši šarmanta un sena Katānija palika vakara krēslā.

Atvadu vakariņām izvēlējāmies vietu ar ļoti labām atsauksmēm, bet praktiski neizrunājamu nosaukumu – Novantacinquecento. Toties kā viņi gatavoja! Jūras velšu uzkodas vien bija ko vērtas!!!

Grazie e arrivederci!

Nu labi, saldajam ēdienam vēl neliels VIDEO ar spilgtākajām epizodēm. Neaizmirstiet skaņu, jo muzikālie remiksi arī nāk no Sicīlijas:)

Sekojiet adventures.lv 🙂