Bolīvijas ekspedīcija 3: lejup pa zeltraču upi sekojot Lost in the Jungle varoņu pēdās

Grāmatā Lost in the Jungle aprakstītie notikumi ir patiesi un risinājās tālajā 1981. gadā. Nevienam nezināms, itkā austriešu izcelsmes ģeologs Ruprechters pierunāja 3 ceļabiedrus doties ekspedīcijā uz kādu apslēptu indiāņu komūnu dziļi Amazones džungļos, apgalvojot, ka tur ir bagātīgas zelta atradnes. Viens no šiem trijiem bija grāmatas galvenais varonis Yossi Ghinsberg. Avantūristi pārrēķinājās un drīz tiem aptrūkās pārtika – lai izdzīvotu bija jāsāk medīt pērtiķi un citas džungļu radības. Ruprechters ierosināja izgatavot plostu un kuģot lejup līdz tuvākajai džungļu pilsētiņai – Rurrenabaque (kas ir arī mūsu laivu brauciena galamērķis). Diemžēl viens no ceļiniekiem nemācēja peldēt, tādēļ viņi ar Ruprechtersu nolēma, ka labāk būs doties atpakaļ uz maršruta sākumu kājām. Tikmēr Ghinsbergs ar otru biedru sāka plostot lejup uz Rurri. Pirms bīstamā San Pedro kanjona viņi nepaspēja pieairēties malā… Plostu ierāva kanjona mežonīgajos ūdeņos. Kad Ghinsbergs izpeldēja krastā, viņš bija palicis pilnīgi viens bez nekādiem resursiem džungļu vidū. Vairākas dienas izmeklējies biedru, viņš sāka doties lejup gar upi, cerībā nonākt Rurrē. Nākamās 3 nedēļas viņš ēda saknes, sēnes, vairākas reizes gandrīz noslīka purvā, viņu nežēlīgi sakoda skudras, naktīs viņam izdevās atvairīt mežonīgo plēsēju uzbrukumus, spēku izsīkuma rezultātā viņam rādījjās halucinācijas. Kad situācija bija kļuvusi bezcerīga, pilnīgi laimīgas sagadīšanās rezultātā viņš izdzirdēja motorlaivu, ko bija nolīdzis pazudušais biedrs viņa meklēšanai. Tā nu Ghinsbergs laimīgi nonāca Rurrē. Tikmēr noskaidrojās, ka ģeologs Ruprechters patiesībā ir bijis austriešu kriminālnoziedznieks, ko meklē Interpols. Un, diemžēl, kopā ar ceturto ceļa biedru tie uz mūžiem pazuda džungļos.
Kad nonācām Rurrē, mums izdevās satikt vīru, kurš toreiz izglāba Ghinsbergu. Tas bija laivas īpašnieks Tico Tudela. Lūk autogrāfi, ko viņam izprasījām:)

Bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu. Lai tiktu pie šiem autogrāfiem, mums vēl bija jānokuģo pa Beni upi teju 300 km no tās vietas, kur beidzās mūsu mežonīgais velobrauciens. No lidmašīnas Beni upe un mūsu nākamo dienu maršruts izskatās šādi:

Nākamajā rītā jau agri bijām gatavi doties ielās. Pirmais uzdevums – sapirkt vietējās pilsētiņas tirgū pārtikas krājumus tuvākajām dienām. Negribējās piedzīvot ko līdzīgu tajā grāmatā aprakstītajam.

Bija prieks par izdevīgajiem formātiem – Koka-kolu, piemēram, te tirgoja trīslitrenēs.

un vai tu arī gribētu ceļot ar mums pa Amazoni?:)

Upes krasta promenādē atradām piemīlīgu restorāniņu, kur ieturēt brokastis pirms ceļa.

Simpātiskā saimniece, lai gan cēlusies no šī ciema, bija dzīvojusi kādu laiku Maskavā, tādēļ zināja krievu valodu pat labāk par mums.

 

Bija laiks krāmēt mantību garajā un zvalstīgajā cīsiņā. Kā ievērojām – šī bija tradicionālā Amazones laivas konstrukcija. Visas laivas te bija ļoti šauras un garas.

Vēlāk sapratām – tas bija tādēļ, lai tiktu uz augšu pret mežonīgo straumi.

Bet šādai konstrukcijai bija arī savi blakus efeti, ko sajutām jau pirmajā līkumā – nedod Dievs šādai laivai sagriezties šķērsām straumē un aizķerties aiz kādas sēres vai koka gabala, kas bagātīgi mētājās upē… Vai arī neveiksmīgi apbraukt tai elles mašīnai, kas rēgojās līkuma galā un aizņēma gandrīz visu upes platumu. Norādīšu vēl, ka neskatoties uz iespaidīgo straumes ātrumu, mēs gājām ar pilnu motoru. Tas tika darīts stabilitātes vārdā, taču atstāja tiešām maz laika lēmuma pieņemšanai..

..piemēram par to, pa kuru pusi apbraukt šo sarūsējušo lūzni, kas iezīmēja Amazones Zelta ceļa sākumu.

Jo tuvāk braucām, jo bezcerīgāk šķita tikt garām zeltraču platformai.

Tā sauktais Zelta ceļš stiepjās 300 km garumā gar Tipuani, Kaka un Beni upēm. Neskaitāmas zeltraču kompānijas un vēl gandrīz 300 vietējie kooperatīvi gadā izskalo 1000 kg zelta. Bet, diemžēl, maksa par to ir barga… Pēc globālo dabas aizstāvju vērtējuma 2 tonnas dzīvsudraba gada laikā nonāk Amazones ūdeņos! Mērījumi rāda, ka zivīs dzīvsudraba saturs pārsniedz normu 4 reizes un arī vietējo iedzīvotāju matos 75% gadījumu konstatēts paaugsināts dzīvsudraba saturs. Zelta drudzis aizsākās 70-tajos un īpaši uzplauka pēdējās krīzes laikā. Mums bija iespēja vērot visdažādākos skalotāju risinājumus, sākot no standartizētiem modeļiem, kā zemāk redzamās Caballo 1 un 3 platformas..

..un beidzot ar spocīgiem, pašmeistarotiem skalošanas torņiem upes krastos

vai, vēl labāk, portatīvajiem vienģimenes skalotājiem:)

Pašāvāmies garām kārtējai platformai un pēkšņi iestājās miers! Upe ievijās aizsargātajās teritorijās, ur zelta ieguve vairs nav atļauta. No šī mirkļa līdz pat Rurrei mums apkārt būs tikai džungļi.

Pie kāda klinšu bluķa pēkšņi kāpām krastā. Izrādās, te varēja aplūkot pirmatnējos akmens kalumus – kā milzīgs pērtiķis uzbrūk cilvēkam un tamlīdzīgi.

Savilkuši mugurā džungļu drēbes – slēgto apģērbu un apavus, meklējām taciņu uz lietusmežā paslēpušos ūdenskritumu kaskādi.

Diena jau griezās uz vakaru, bet nebijām vēl sasnieguši pat pusceļu. Šodienas mērķis bija nonākt pie kādas lielas pietekas, kur izveidojusies plaša paliene telšu celtniecībai. Tas viennozīmīgi esot drošāk, nekā nakšņot lietus mežā.

Krēslā uzreiz tika kurināts ugunskurs nelūgto meža viesu aizbaidīšanai.

Un nav jau nekāds brīnums – gar krastu visur bija svaigas pēdas.

Tas gan nekavēja mūs posties nakts izgājienam džungļos:)

Spoži spīdēja mēness, taču apakšējā stāvā t.i. tanī, pa kuru bridām mēs, nekāda gaisma praktiski nenonāca. Mūsu pavadonis atrada tarantula alu. Apčamdījām, protams, vēl virkni citu indīgu augu un kukaiņu. Vārdu “indīgs” laikam varēju arī nerakstīt, jo te viss bija indīgs jau pēc noklusējuma:)

 

Pēkšņi džungļi pavērā un, ak tavu prieku, mēs iznācām upes malā tieši pretī nometnes vietai.

Mums paredzētā konstrukcija bija jauks trīsistabu komunālais dzīvoklis – ar trim moskītu tīkliem zem viena tenta. Upes šalkas un meža skaņas iemidzināja lieliski.

Nezinu, vai kāds no pavadoņiem palika pa nakti nomodā sargāt nometni, taču no rīta bijām visi.

Tuvojoties Rurrei nolēmām vēlreiz izmest loku pa Yossi Ghinsberga vietām. Apmēram šādi viņš 3 nedēļas ceļoja.. laikam nebūs īstais vārds.. transā gāja pēc saules.. arī neder, jo te pārsvarā ir mākoņi vai arī saule karājas tieši virs galvas… gāja pēc skaņas, klausoties, vai blakus vēl šalko upe. Atmiņu stāstā teikts, ka viņš iegāzies kādā no šim purvājiem un gandrīz noslīcis.

Kārtējais super indīgais koks, kura sulu izmanto paralizējošu bultu uzgaļu gatavošanai. No skata nepateiksi! Ja būtu te gājis viens pats – droši vien pamēģinātu to nolaizīt.

Liānas savieno pašu augšējo stāvu ar pašu apakšējo. Šķiet apbrīnojami, ka viss lietus mežs ir vienotā tīklājā.

Kārtējā ainiņa no Yossi pārgājiena. Viņam tā ari neizdevās atrast sakarīgu taku gar upi, jo pati upe tek stāvā ielejā un nekādas cilvēku veidotas takas gar ielejas malu nebija.

Mūsu pavadonis vērsa uzmanību uz koka veidojumu, kurā mitinās sāpīgāk kožošās skudras visā Amazonē. Un te nu atkal nāk prātā aina no Jungle filmas, kur Yossi, lai sakoncentrētu pēdējos spēkus un izrautos no apātijas, pats ieziežas ar šīm skudrām kā ar elektrošoku…

Arī mēs tikām ārā līdz upei. Bet šoreiz viss nebija tik mierīgi. Smiltīs atradām pumas pēdas. Svaigas..

Laivojums varēja turpināties. Ainavas kļuva plasākas un varenākas – lietus meži un mākoņi dažādos līmeņos. Skaisti.

Kāda līkuma galā ieraudzījām piestātni. Te bija veikals, kurā no džungļiem nāca ārā vietējās ciltis lai papildinātu savus pirmās nepieciešamības preču krājumus.

Iespaidīgajā sortimentā goda vietā bija arī tradicionālais alkohols – 96% cukurniedru spirts Cocoroco. Te to tirgoja glītās plastmasas pudelītēs zem zīmola Ceibo. Jāpiezīmē, ka šī produkta izplatīšana un lietošana citos reģionos un kaimiņvalstīs ir nelegāla. Gids teica, ka ļoti garšīgi sanākot kopā ar Spraitu.

Vakara krēslā iznira kalnu grēda, aiz kuras bija jābūt Rurrenabaque jeb, kā mēs viņu iesaucām – Rurrei.

Un tā tur bija! 🙂

Par tālākajiem džungļu piedzīvojumiem kādā mazākā, bet ar dzīvo radību krietni bagātākā Beni upes pietekā – nākamajā stāstā. Sekojiet!

Iepriekšējā sērija: Lejup uz Amazoni pa planētas bīstamāko ceļu ar velosipēdiem


STĀSTI NO ŠĪ CEĻOJUMA DIENASGRĀMATAS