Iquitos – pilsēta pašā Amazones džungļu vidū

1750. gadā Amazones džungļu pašā vidū tika izveidota misionāru apmetne. Varbūt tā nekad arī nepārtaptu par pilsētu, ja 20. g.s. sākumā nesāktos kaučuka bums. Tas bija laikmets, kad sākās nežēlīga Amazones džungļu izciršana.  Iquitosa kļuva par vienu no lielākajām ostas pilsētām, no kurienes sākās kaučuka baļķu 3600 km ceļš lejup pa Amazoni līdz Atlantijas okeānam.

Uz Iquitos neved neviens ceļš. Lai nokļūtu 370 000 iedzīvotāju apdzīvotajā lielpilsētā, ir vai nu jālido, jeb jākuģo pa Amazoni. No tuvākās vietas, kur Amazoni sasniedz autoceļš, līdz Iquitosai ir 3-5 dienu kuģojums. Laiks atkarīgs no upes līmeņa un straumes. Amazones upju kuģiem piemīt īpašs šarms – klāji ir pasažieru pilni un gulēšana notiek griestos iekārtajos šūpuļtīklos.

Iquitosā gandrīz nav automašīnu. Te ir tikai autobusi un motorikšas. Ļoti daudz motorikšas – neticami, bet šajā džungļu pilsētā ir pasaulē lielākais motorikšu skaits uz 1000 iedzīvotājiem! Līdz ar ko gaisā valda neciešams smārds, zili dūmi un pamatīgs troksnis.

Neskatoties uz pilnīgo nošķirtību no ārpasaules, kaučuka bums un šeit atbraukušie uzņēmīgie rietumnieki atveda sev līdzi pat tādus brīnumus, kā paša Eifeļa projektēto un Parīzē uzbūvēto Tērauda Namu (Casa de Fierro):

Pilnīgs pretstats koloniālā stila centram ir netālais Belén rajons. Tā ir Amazones Venēcija – rajons, kas sausajā gadalaikā ir uz zemes, bet lietus sezonā pārtop par peldošo pilsētu.

Mūsu apmeklējuma laikā lielākā daļa Belenas bija uz zemes. Izskatījās… briesmīgi. Bet mūs mierināja, ka jau pēc pāris mēnešiem visa šī draza došoties 3600 km tālajā ceļā uz okeānu, un pilsēta atkal izskatīšoties kā Venēcija.

Lonely Planet ieteica Belenas apmeklējumu neatlikt uz krēslu. Kur nu vēl ar foto, kino u.c. iekārojamiem aksesuāriem… Un krēsla uz Ekvatora iestājas strauji. Pārāk strauji.

Atgriezāmies centrā, lai apmeklētu ielu tirgu un kādu no nacionālās virtuves iestādījumiem. Viņi te tirgo visādus interesantas iedarbības džungļu zālīšu uzlējumus:)

Restorāniņā vēlās iekšā ielas smārds, tomēr tas mūs netraucēja izbaudīt lielisku Amazones krokodila steiku.

Iekārtojāmies kādā budžeta viesnīciņā. Te gan nebija telefona, bet mēs atklājām, ka starp stāviem var veiksmīgi sarunāties pa ventilācijas šahtu. Novēlējām ceļabiedriem labu nakti un devāmies pie miera, lai rīt dotos 80 km lejup pa upi iekšā Amazones džungļos.



STĀSTI NO ŠĪ CEĻOJUMA DIENASGRĀMATAS