Kur Latvijā iebrauktas distanču slēpošanas trasītes (turpinājums)

Lielākā daļa no tām tiek iebrauktas katru gadu. Bet ja nu nē, tu šogad vari būt pirmais:)

Carnikava – Garciems, 11 km aplītis

Klasisks slēpojums. Turp pa jaukām priežu meža stigām un/vai gar jūru, bet atpakaļ pa Langas grāvja otru krastu cauri egļu vērim un pa kāpas muguru. Katru gadu te tiek rīkots Carnikavas novada tautas slēpojums.

Carnikava

Pa Vecāķu kāpu visā garumā

Skaists, gleznains slēpojums. Kāpa krietni paceļas virs Vecāķu stacijas un īpaši jau virs Kalngales ciemata pusē esošās zemienes. Vairākus kilometrus var slēpot pa kāpas muguru ar kraujām abās pusēs. Ieteicams to darīt saulainā laikā.

Vecaku_kaapa

Lilaste – Gaujas ieteka

Līdz jūrai būs jāslidinās pa ceļu, kur kāds laiku pa laikam mēģinājis iebraukt špūrīti. Tālāk interesants posms aiz pirmajām kāpām, ko mēģinājuši iebraukt divi neatkarīgi braucēji, katrs ar savu viedokli:) Rezultātā ik mirkli jālemj, vai braukt kokam pa vienu vai pa otru pusi. Brauciet pa stingrāk iebrauktajām pēdām, jo es centos izvēlēties racionālāko no abu censoņu sastrādātā. Pusceļā līdz Gaujai pārgāju uz jūras krastu – te teicama špūrīte un interesanti apgleznoti koki! Atceļā no Gaujas ietekas līdz Garezeriem parasti ir laba špūre pa iekšzemi, bet šogad sākuma posms vēl nav izbraukts. Tā vietā var slidināties pa traktora pēdu. Tālāk pēc kilometra gan sākas perfekta špūre pa kāpas muguru. Finālā var slidsolī izbraukt pa Garezeru.
Smieklīgi sanāca – kad bildēju Garezera skatu, pamanīju, ka man katrā kājā cita slēpe (un arī cita garuma). Desmit kilometrus noslēpoju un tā arī nesajutu atšķirību:)

Reiņa trases apkārtnē

Svētdien pēc lielā puteņa aizbraucu iemēģināt Reiņa trases distanču apli un neatradu ne mazāko pēdu. Es domāju skaisto slēpojumu pa apkārtnes laukiem, ne jau to 1 km aplīti ap pīļu dīķi, pa kuru visi riņķo kā apmāti. Tad es rūpīgāk ieskatījos sniegotajos laukos un pamanīju tādu kā ceļa apveidu. Nu protams – aizputināta slidsoļa trase. Iebraucu pa jaunu vienu pēdu, cenšoties nenobraukt no noblietētā pamata. Vietām, kur trases apveidi nebija vairs saskatāmi, tomēr nobraucu dziļajā sniegā. Nākamajā laukā kā par laimi uzdūros sniega motocikla pēdām. Atklāju ļoti interesantu līkloču trasīti pa mežu (skat aplīti no 6. – 7. km). Līdz šim Reiņa trasei tāds posms pietrūka. Steidzieties, kamēr nav atkal aizputināts!


Carnikava – Gaujas ieteka

Lielisks slēpojums pa “neatkarīgajām” slēpotāju iemītajām trasēm un gar jūru. Tur vismaz ir sniegs. Izbraucu pāris līkumus arī pa iepresēto špūrīti, bet sniega šobrīd tik maz, ka presētājs daudzviet izracies līdz zemei. Tāda veida braukšana galīgi nav baudāma:(

Kalngale-Vecāķi

Klasika. Gar jūru izcila, bet meža stigas sliktie izbraukājuši ar kvadraciklu…

Kalngale-Garciems

Vēl viena klasika. Gar jūru izcila, bet meža stigas arī izbraukātas ar kvadraciklu. Būtu jāiemin jauna pēda paralēli stigai.

pie Garezeriem var slidot gan pa ledu, gan sniegu

Martā te var slidsoļot pa sērsnas virsu jebkurā virzienā. Jauka izslidošanās pa kāpām pie jūras:)


No Zilākalna līdz Valmierai:)

To mēs iebraucām ar Ežiem. Ir laba, vienīgi vietām būs jābrien pāri upei vai pa neaizsalstošu purvu.

Slidsolī pa Vangažu kāpām

No rīta atvērām aizkarus – ārā saule un termometrs rāda -7. Tātad mežos pēc pagājušās nedēļas atkušņa būs izveidohjusies perfekta sērsna. Laižam, kamēr tā neizkūst! Izvēlētais galamērķis – Vangažu mežs, kur priedēm noauguši kāpu vaļņi mijās ar purvainiem egļu biezokņiem un bērzu audzēm. Te krustu šķērsu redzamas zvēru pēdas. Pilnīga pirmatnība tepat Pierīgā.
Te mazs video fragments, kurš ataino mūsu kaifu:

Te maršruts:

Un dažas bildītes:

Uz pirmo daļu:

Vēl trasītes

Vēl trasītes