Pamirs: uzkāpiens Ļeņina smailē 7134m

Visi teksti ir fragmenti no dienasgrāmatas, kas rakstīta uzkāpiena laikā. Iepriekš varat izlasīt par pirmo mēģinājumu uzkāpt Ļeņinā un par šīs ekspedīcijas sākumu.

28/07 Šodien jau trjos stīvējamies kalnā ar kāda tur krieva uzvārdu. Kāpjas tīri labi: no 3500 m līdz 4500 m četrās stundās. Un ja vēl ņem vērā, ka pa vidu ir briesmonīgi klinšu un ledus gabali, kur Andžiks ar Ati tūdaļ rauj ārā virves un visādus citus knibuļus. Vēl biju aizmirsis, ka jākliedz “Akmens!”.

Virsotnīte tīri foršiņa, baigie skati – īpaši uz Ļeņinu. Un uz mīļajiem ezariņiem ielejas pusē.

Atstājam virsotnē daļu no līdzpaņemtajiem krievu kvartiem. Lejā kāpjot Atis kā Susaņins ieved briesmīgā simtmetrīgā ledus sienā un pretīgās klinšu nobirās. Visi zābaki apmuļļāti

Šoreiz mūs sauc ciemos otrā jurtā. Jau sākumā brīdinām, ka dolāru mums nav. Vecis saka, ka pietikšot ar rubļiem.

Jau agrā gaismiņā visi apņēmības pilni pakojamies. Esam pat sadalījuši pārtiku tā, lai jau šodien uzkāptu Koržeņevskas smailē līdz 5300. Kā tad, ielejas galā parādās patīkama dūkoņa – tie ir divi Uzbeku helikopteri, kas vedīs mūs uz Tersagal pāreju, kur mūs pārtveršot Tadžiki. Runā gan, ka Tadžikiem esot citas cenas – ja līdz pārejai tiksim par 300, tad otrā pusē būs jāmaksā ap 2000 zaļo. Vispār ļoti jocīgi, bet pirmais helikopters ātri nosēžas, piebirst pilns ar nez no kurienes piebraukušiem cilvēkiem, un ātri pazūd. Tā pat izdara arī otrs. Pārņem iztukšojums. Drūzmējamies pie “radio rubkas” un tveram ētera signālus. Visi sakari balstās uz īsām frāzēm, no kurām Atis izdara plašus secinājumus. Piemēram: “zabroski na Moskvina probļematični…prijom” Un uzreiz rodas vesela secinājumu virkne par ļauno Moskvinu, kas turienes priekšnieks. Vēlāk gan uzzinām, ka 40 cilvēki palikuši nakšņot uz Tersagara pārejas, jo tadžiki nemaz neesot atlidojuši pretī. Ejam apslacīt mieles augstkalnu krogā, kur šampis un šnabis 6 zaļie, bet limonāde 1. Tinam atmiņu pavedienu, bet finālā jau skan: “I am drinking Russian vodka every day..”

Augšējā bildē – praktisks padoms, kā var paaugstināt spiedienu tvaika katlā.

Šodien tāda īpatnēja diena. Atkal ielejas galā parādās helikopters, pārlido mums pāri, nolaižas loku pļavā, pieštopējas un aizlido. Visi kļuvuši nervozi, Guntis ķer somu un iet, Andžiks pakaļ. Dažādi asi vārdi.

Pēc pusdienām ar Viļumu nolemjam izvēdināt nervus. Klīst baumas, ka pāri slavenajai Ačik-Taš upei esot tilts.

Kā tad – uz resna akmeņa uzmestas divas ar drātīm satītas laipas. Drīz vien cīnāmies ar akmeņus veļošo straumi. Vismaz kaut kas vērtīgs šodien paveikts, spriežam.

Tālāk virzāmies pa Ačik-Taš uz leju, uz lielo ezeru. Baigais kanjons, kolosāli skati. Uzbrūk jaku bars.

Jā, nu te gan ir paradīzes stūrītis. Ezers dzidrs, dzidrs. Ek, te varētu ar Vitiņu pasēdēt. Skatāmies uz Ļeņinu, kur, kā galu galā tika nolemts, mēs rīt sāksim uzkāpienu. Baigais gabals tomēr pa to kori.

Tad Viļumam traka ideja – ejam līdz nākamajam tiltam, kam noteikti kaut kur jābūt. Bet ir jau pieci vakarā. Satiekam kādu tur krievu valodas skolotāju, kas saka, ka tilts vēl pēc 25 km. Labi, bet lai nākot ciemos. Tēja, ļipjoška, sviests, krējums, rjaženka, plovs. Šī laikam ir tā īstā viesmīlība,
pie kam dolārus te neviens mums neprasa. Un lai nakšņojot tepat jurtā. Bet mums prāts nemierīgs par biedriem, tie tik nervozi.

Ap astoņiem, kad forsējam upi, ir jau pavisam tumšs. Nometnē neviena nav. Ejam gulēt. Nakts vidū, nav grūti nojaust – kādēļ, jāklausās žūpu koncerts sākot no tautiskā repertuāra un beidzot ar Dzeni.

1.08. Jauns mēnesis – jauna dzīve. Helikopters tiek piestūķēts līdz lūpai. Virs Ceļotāju pārejas kļūst tā pavisam neomulīgi – lidaparāts zvalstās no viena sāna uz otru un, liekas, viņam sāk trūkt gaisa atspērienam.

Nolaižamies uz 4200.

Sākas uzkāpiens Ļeņinā.

Ja gribat tam izsekot kartē, atveriet otru logu ar šo te shēmu.

Šodien pieticīgi jātiek līdz 5200, bet somās inventārs un pārtika septiņām dienām. Smagi.

Ledāju ne pazīt! Sniegs nav bijis, visi sniega tiltiņi izkusuši. Andžiks, kurš jau vakar te pabijis, brīdina par briesmīgu ledus karnīzi virs ļoti dziļas plaisas.

Trīs stundās esam pāri plaisām, tad vēl stundu līdz pannai un stundu paņem pati panna. Piecās stundās darbiņš pabeigts un pārtikas krājumi nogādāti 5200 nometnē.

Nākamā diena. Somas relatīvi vieglākas, bet solis vienalga smags. Iznirst baigs uzkāpiens 6400 virsotnītē. 5 stundas atkal jau prasīja šī vilkšanās.

Saceļam teltis uz kores, ēdam, skatāmies, ap cikiem no virsotnes atgriezīsies šīsdienas kāpēji. Tie kāpuši 7-10 stundas, izskatās baigi nogurušie. Bišķi baile ir. Iesāpas galva. Kā par nelaimi šodien esam dežuranti.

Labi, ka līdzi ir melns maisiņš. Spilgtajā saulē tādējādi varam sakausēt gana sniega vakara tējai. Nav jātērē dārgais kurināmais.

Baigi plenderējas telts. Visu nakti. Kad būs tas rīts. Nu vai tad šodien tādā vētrā kāds kāps.

Viļums kaut kur ap trijiem pabāž galvu no telts. Kāds laikam tomēr nolēmis kāpt. Kad kādu stundu esmu dežūrējis pie katla, lai tas neapgāztos ar visu prīmusu, saprotu, ka nekur šodien negribu kāpt. Atrodam arī labu aizbildinājumu sev: slikts laiks un negribas riskēt pār mēru. Gulēt!

Vēlāk gan izbāžu galvu no telts. Pusdienlaiks. Jāsāk gatavot pusdienas. Blakus teltī vajadzētu atrasties produktiem … un Atim. Pēc vairākkārtējas vēršanās pie aizvērtās telts, tās rāvējslēdzis paveras un no telts izkrīt vairāki produkti. Jā, tātad Atis ir teltī.

Kamēr gatavoju viru, daži tenterē no kalna. Nometnē ienāk Olafs – bijis te pat uz 6400.

Tad Andžiks. JĀ! VIRSOTNE! Tad Riča, Aivars, Guntis, pēdējais nostreipuļo Edžus.

Vakarā atgriežamies 5200 nometnē. Man tīri laba sajūta, skaidra galva, relatīvi raits solis un vēlēšanās kāpt.

Rīt kāpsim uz 6400, parīt augšā. Kaut nu būtu labs laiks!

Tāds apmācies un vējains rīts. Piecas ar pusi stundas kāpjam līdz 6400. Pēdējais posms, kas sākumā likās kā maza nogāzīte, prasa 2 stundas.

Kausējam sniegu vakariņām. Man gadās ķibele – prīmusam nolūzt šļūtenīte. Turpmāk būs jāiztiek ar vienu gāzi.

Mūsu teltī esam trīs vīri. Viss pilns ar mantām, auksts, baigi rausta telti, putina. Sākumā iekārtojos pa vidu ar galvu uz otru pusi. Bet tur bedre un ilgi tā izturēt nevar. Esmu galīgi sanervozējies un metos riņķī.

Drīz jau trīs rītā. Sēžu, sēžu kādu pusstundu.

Vajadzētu ģērbties, līst ārā, kāpt. Vējš baigs. Galva pilna ar s-diem. Jāieņem tablete. Jānis iedala pat trīs.

Sākam kaut ko kurināt no aizdurvē saputinātā sniega. Tēja, rozīnes, desa. Otra telts arī sāk snaikstīt galvas. Jākāpj. 9:00

Vējš baigs, tā vien rausta uz kraujas malu. Savelkam virsū visas iespējamās drēbes. Vienā rokā cirtnis, otrā – nūja. Starp brāzmām putenis pierimst un ir tīri patīkami. Pirmais pacēlums līdz dzeltenajām klintīm (6800) ir pat tīri normāls, bet cerība tā galā ieraudzīt virsotni – naiva.
Man šķiet, ka Olafs ar Gunti čāpo pārlieku lēni, ik pēc trim soļiem atpūšoties.

Stāvā sniega nogāzē šos apdzenu un klintīs gandrīz panāku Ati. Bet augstums liek sevi manīt, bieži jāatpūšas, galva tāda miglaina, velk uz snaudu, gribētos kaut kur apsēsties, padomāt. NĒ, nedrīkst!

Labajā pusē krietni virs manis iznirst milzu grēda. Esam jau kāpuši trīs stundas.

Panāku Ati un nu kopā, cīnoties ar miegu, klīstam augšā pa morēnām.

Pēc vēl gandrīz 2 stundām tālumā pie akmeņa pamanu plāksnīti. Jābūt. Un patiesi 13:50 esmu pie Ļeņina virsotnes 7134 m augstumā. Atis, kurš bija atlaidies uz akmeņiem, ieraudzījis, ka es nosviežu instrumentus, arī atdzīvojas un pēc minūtēm ir klāt.

Foto, foto, akcija ar krievu 25-nieku izkaisīšanu vējā (tas bija augstākais kontrabandas gadījums, kad liels skaits krievu naudzszīmju no Kirgīzijas tika iekaisīts Tadžikijas teritorijā), mazs gabaliņš no “Nevis slinkojot un pūstot!”. Jāiet lejā.

Pa ceļam satiekam Gunti un Olafu. Var redzēt pārējās Pamira virsotnes, iespējams arī Komunismu.

Tālāk satiekam sniegā guļam Jāni. Visu laiku domājot par Cēsu alu.

Ir jau vēls, tādēļ iesakām viņam doties lejup.

Meimuroju lejā pus transā. Pēdējie metri, pēdējā nogāze, bet teltis neredz. Gribas pasēdēt. Tad ieraugu teltis. Blaukts, ap četriem esam galā. Tēja, otra tēja. Pēc kāda laika ienesas Olafs – esot jāglābj Jānis. Ejam pa taku pretī, es stiepju katlu ar ūdeni. Labi, ka nav stipri tālu, no stāvā posma jau nokāpis. Esot kaut kur pa ceļam norāvies un slīdējis pa sniega nogāzi.

Tā kā stipri vēls, tad tomēr paliekam šeit. Guļu pa bišķim un paldies dievam atkal klāt ir rīts.

Šausmīgs vējš rausta telti. Ēst, dabīgi, neviens taisīt negrib. Ieņemu tukšā dūšā to Jāņa tableti un ilgi sēžu. Tad sāku ģērbties. Viss auksts un pretīgs, galva sāp, lūpas uztūkušas, ko elpot nav. Jāiet lejā. Vējš tik stiprs, ka nevar elpot. Lai nojauktu telti, tai vispirms jāizņem stīpas, tad jānospiež pie zemes. Viena lupata aiziet pa gaisu un nekavējoši pazūd aiz kraujas malas.

Ejam visi kādā 80 grādu leņķī pret zemi. Jānis ilgi līgojas vējā – tāds galīgi švaks.

Drīz esam nokāpuši 6200 nometnē un uzreiz iekšā pirmajā teltī. Tajā pašlaik neviena nav. Jānis tūlīt gulēt, bet mēs ar Ati gatavojam tēju. Baigi pretīgs tas vējš un krusa, bet jātuntuļo tālāk. Ar milzīgu gribu pēc kādām 2 stundām turpinām. Es arī, liekas, tāds sareibis, eju pa Jāņa veidotajām pēdām.

Tas laikam saucas – nogāzes traverss virs leduskrituma. Nogāze kļūst neciešami stāva un ir pilnīgi skaidrs, ka nav paņemts īstais augstums. Jānis ar savām 2 milzīgajām slēpjunūjām līgo tik tālāk. Griežos atpakaļ un apeju šo vietu pa augšu. Drīz ieraugu Ati un arī Jāni. Paldies dievam.

Pēdējais stāvais posms līdz 5300. Plaisa, tai pāri sniega tiltiņš. Vienā mirklī esmu tam cauri. Jocīga sajūta, bet kājas kaut kur tomēr aizķērušās. ātri pārmetu kūleni – soma tomēr smaga un izceļ mani ārā. Ieskatos iekšā – tīri dziļš.

5300. Jānis tūdaļ gulēt. Es ātri vāru sev tēju. Tad visi guļam uz morēnas. Atis it kā vāra kompotu.

Jāiet. Plaisas briesmīgas, viss iepriekšējais kalns galīgi ne pazīt.


STĀSTI NO ŠĪ CEĻOJUMA DIENASGRĀMATAS