Piedzīvojumi Amazones džungļos + 4 VIDEO

Piestātnē lejpus Ikitosas sākās mūsu 4 dienu piedzīvojumi Amazones džungļos. Sākumā braucām ātrlaivā 80 km Brazīlijas robežas virzienā. Reāls izaicinājums brauciena laikā bija baļķi. Ātrlaivai bija pamatīgi Yamaha dzinēji un mēs faktiski lidojām virs ūdens. Taču Amazones straumē nemitīgi zvalstījās ūdenszāļu sanesumi, milzu baļķi un pat veseli ar saknēm izskaloti koki. Tos laivas stūrmanis centās apbraukt, bet gadījās kādam arī uztriekties. Tad steigšus no ūdens tika rauts ārā motors.

Explorama Lodge bija noslēpusies džungļos augšup pa Yanamono straumi un no lielās upes nemaz nebija pamanāma.

Mūs sagaidīja pāris krāšņi papagaiļi un vēl vesels bars džungļu radību, piemēram milzu iguana, kas gulēja kādā kokā. Tam visam vakarā piebiedrojās moskīti.

Apmetāmies bambusa istabiņās, kam bija sienas un grīda, taču logs nebija ielikts un tam arī nebija nekādas nozīmes, jo griestu  arī nebija. Jumta vietā visu nosedza  ar palmu lapām klāta vaļēja nojume. Pret moskītiem bija paredzēti  moskītu tīkli.

Jau pirmajā naktī sākās liela jezga, jo kāds radījums bija iepinies starp sienu un moskītu tīklu. No rīta meklējām vainīgo, un tas atradās zem gultas. Tieši zem Vitas galvgaļa tumsiņā karājās un sarkanām ačelēm uz mums blenza bariņš sikspārņu. Izskatījās, ka viņi šo gultu apdzīvoja ilgāk, kā mēs, un nemaz netaisījās tīties projām no sava īpašuma.

Kādu vakaru pie durvīm bija pielipusi koku varde. Arī viņa nekur prom doties netaisījās.

Dušas telpa bija izbūvēta pašā nometnes stūrī un pilnībā saplūdusi ar apkārtējiem džungļiem.  Džungļi lauzās tajā iekšā pa visām šķirbām. Kādu vakaru, kad plikām kājām ienācu dušā, grīdas šķirbā noslēpās milzu tarantuls. Nebrīnītos, ja zem šķidrajiem spraišļiem mazgātos arī kāda čūska. Arī tualetē ilgi sēdēt negribējās – tā paša iemesla dēļ.. Dievs vien zina, kas mitinājās tajā caurumā.

Toties ēdamzāle bija īsta ceļotāju paradīze. Nosegta ar tīklu, izgaismota petrolejas lampām, tā pulcēja ceļotājus no visas nometnes nobaudīt neredzētus dzinumus, Amazones zivis,  un dalīties dienas laikā pieredzētajā.

Nakts ir laiks, kad Amazones lietusmeži īpaši atdzīvojas. Visapkārt valdīja neciešams troksnis. Gājām pa takām, kuras daļēji bijām izstaigājuši jau pa dienu, taču tagad uz katra soļa atklājās kāds radījums, kurš no mums iepriekš bija pamanījies noslēpties. Te lukturītis uz koka stumbra pārsteidza skorpionu pāri, kas bija nodevies mīlas rotaļai, te atkal milzu tarantuls pēdējā brīdī centās atgriezties savā alā. Anakondas nemanījām – varbūt tās izlikās par liānām?

Te mazs video par nakts iemītniekiem un arī par sikspārņu koloniju zem Vitas galvgaļa:)

Aidā makšķerēt piraņjas!

Parastā piranja (Serrasalmus piraya):
„…to apetīte ir neierobežota. Tās bieži saķer aiz kājām piekrastes peldētājus, radot nežēlīgas brūces ar saviem asajiem trīsstūrveida zobiem”. Henrijs Beits „Amazones naturālists”
„Tur, kur tās mīt lielā skaitā, reti kurš cilvēks pat viskārstākajā dienā riskēs ūdenī iebrist kaut līdz celim. Peldēt vispār nav ko domāt: ātri vien izpreparēs līdz anatomijas eksponāta stāvoklim.” I.Akimuškins

Šo zivteļu apetīte tiešām bija neierobežota. Iemetām upē drāts gabalu, uz kura uzmaukts gaļas klucītis. Nākamajā mirklī ūdens ap drāti sāka vārīties un vēl pēc sekundes Vita izrāva no Amazones savu pirmo piraņju. Mazie trīsstūrainie zobeļi bija asi kā žiletes. Makšķerauklā iesiets āķis laikam tiktu nokosts vienā kampienā.

Turpmāk tik raiti vairs nevedās – vairumā gadījumu ūdens pavārījās dažas sekundes un tad norima. Zivteles ātri iemācījās, kā noplūkt visu gaļu no āķa. Lai nu kā, nepilnā stundā tikām pie pusdienām. Kulminācija visam bija mūsu gida noķertais Oskars.

Nākamajā dienā devāmies vēl dziļāk džungļos – no sākuma uz leju pa Amazoni, tad 80 km uz augšu pa Napo upi, kas aizsākas kaut kur Kolumbijas vai Ekvadoras kalnos.

Mūsu mērķis bija lietus mežu izpētes stacija Napo Camp un Canopy Walkway – virvju laipas, kas iekarinātas mūžameža augšējos stāvos 35 m virs zemes (12 stāvu mājas augstumā) un ļauj iepazīties ar šī līmeņa iemītniekiem – kolibri, papagaiļiem, pērtiķiem un citiem.

Tā izskatās augšējais stāvs – paradīze zemes virsū, milzu dzīves telpa, uz kuru tiecas liānas, bet kas apakšējo stāvu iemītniekiem gandrīz nav sasniedzama. Krāšņi ziedi, ap kuriem lidinās kolibri.

Te valdīja īsta suta – gaiss bija tik mitrs un silts, ka no deguna pilēja sviedri, bet krekls kļuva par slapju lupatu.

Atceļā uz Napo apmetni Inese gandrīz uzkāpa šim zariņam. Pabakstījām zariņu, tas izšāva mēli un zibenīgi uzrāpās blakus augošās palmas stumbrā. Uzzinājām, ka minētais zariņš ir Amazones indīgākā čūska, saukta arī par Otruks-Botruks. Inesei bija apnikuši zābaki un viņa šodien bija uzvilkusi kājās zandales…

Neliels video par virvju laipām un tikšanos ar Otruks-botruks:

Mūsu gids izkārtoja vizīti pie viņa cilts šamaņa. Par šamaņu rituāliem un halocigēnajām vielām, ar ko tie apreibinās, bijām jau lasījuši. Tiesa, pilns rituāls prasa 6-8 stundas un tad vēl vismaz tik pat, kamēr dalībnieki nāk pie samaņas. Rituāla laikā šamanis apreibinās ar ayawaska ekstraktu un daudz vemj, toties beigās viņam ir skaidra pacienta diagnoze. Arī pārējie daudz vemj. Cilvēki saka, ka viņiem atvērušās jaunas, līdz šim nezināmas maņas… Laika trūkuma dēļ es piekritu vieglākai versijai, kura aprobežojās ar to, ka šamanis dziedot sita man pa galvu un tad notriepa manu un savu seju ar ayawaska uzlējumu.

Šamaņa dziesma:

Drīz jutos kā no jauna piedzimis.

Cilts sievietes demonstrēja savu dejas mākslu šamaņa teltī.

Vīri dalījās savā medību prasmē. Patiesībā šaušanu ar šautriņām varēja apgūt tīri ātri. Koka šautriņa atgādināja tādu palielu zobu bakstāmo un lidoja apbrīnojami precīzi. Pati šautriņa tāds oda kodiens vien bija, taču tās galvenais spēks bija ar curare auga vai ar Dendrobatidae vardes indi apziestais gals. Ievainots pērtiķis nobeidzās 20 minūšu laikā. Curare izraisa muskuļu paralīzi, bet tikai tad, ja iekļūst asinīs. Tādēļ ar šautriņu nogalināta pērtiķa gaļu var mierīgi lietot uzturā, ko vietējie indiāņi arī darīja.

Amazonē pret pēcpusdienu savilkās kārtējie negaisa mākoņi un sākās nežēlīgs lietus. Mūsu kuģim lietus šaltis aizsita visus logus un ne mēs, ne stūrmanis vairs neko neredzēja. Tiesa, tas nebūt nelika samazināt braukšanas ātrumu. Lūdzām visus inku dievus, lai priekšā negadītos kārtējais baļķis vai varbūt cita ātrlaiva. Pret vakaru lietus norimās un mēs kādā līcī ieraudzījām delfīnus. Tā bija fantastiska noskaņa – saulrieta blāzma, amazones plašumi un rozā delfīni, viens aiz otra izlekdami no ūdens rietošās saules staros.

Devos peldē kopā ar delfīniem, tiesa tieši te pirms dienas mēs makšķerējām piranjas..

Rīta migliņā aizklīdām uz lielās upes krastu, kur pēc nostāstiem bija vietējais ruma brūzis.

Rumu te gatavoja no cukurniedrēm. Etiķetes bija izgatavotas no parasta rūtiņu papīra, nosaukums uzrakstīts ar pildspalvu, korķis aizlipināts ar skoču un garša tam visam arī bija atbilstoša. Bija seši rītā un brūža saimnieks pirms brokastīm mums piedāvāja nelielu produkcijas degustāciju.

Devāmies tālāk iepazīt Amazones piekrastes ciematu dzīvi.

Ciema skola bija veidota kā multifunkcionāls kultūras centrs.

Multifunkcionāls, jo, piemēram, klase, ja uz to paskatījās no otras puses, pārvērtās par bāru. Pasakiet, kuru no šīm iestādēm apmeklēja 3. solā sēdošie skolnieki?

Kā jau lielam ciemam pieklājas, te bija ierīkotas visas labierīcības – arī sabiedriskā tualete.

un arī sava trīs vienā peldvieta – pirts –  veļas mazgātava

Atkal nedaudz lija. Pēdējo vakaru džungļos pavadījām, malkojot vietējā ražojuma pisco sour un klausoties dzīvo mūziku nometnes saieta namā.

Nākamajā dienā veicām 80 km pret straumi un nosvinējām atgriešanos pie civilizācijas –  t.i. Iquitosā.

Un tā tas viss izskatās no kosmosa: Amazones platums te jau pārsniedz 2 kilometrus.