Sentiero degli Dei – gleznaina taka augstu virs Tirēnu jūras

Sentiero degli Dei tulkojumā nozīmē – Dievu taka. Nav jau nekāds brīnums, jo apkārtne ir ļoti gleznaina un rokas stiepiena attālumā ir teiksmaini un ticamāk arī Dievu iecienīti apgabali, kā Neapole, Pompejas, Vezuvs, Kapri, Sorento. Takas kopgarums ir 13 km. Augstākajā vietā tā sasniedz 670 metrus virs jūras līmeņa, savukārt apakšā iejūk Pozitāno mazajās, haotiskajās ieliņās un izgaist jūrā.

Taka aizsākas no kāda necila ielas stūra pilsētiņā, kuras nosaukumu tā arī neuzzinām. Tas varētu būt Agerola, Pianillo, Bomerano… Tā kā atpakaļ mums jātiek ar autobusu, mēģinām saprast, uz kurieni tad mums īsti jāpērk biļete. Uz autobusa pieturas stāv rakstīts – Fermata Sita. Viss skaidrs, pilsētiņa saucās Sita un nu varam doties ceļā! Vēlāk izrādās, ka Sita ir autobusu kompānijas nosaukums un viņiem tā saucās visas autobusa pieturas Dienviditālijā:)

Lai nu kā, šī mazā ieliņa, pēc visa spriežot, ir ievērojamās Dievu takas sākums.

20170721_124509

sentierodeglidei_mapa

Pirmie skati diezgan iespaidīgi, īpaši jau augstums v.j.l. un attālums līdz jūrai, pie kuras kautkad tomēr būs jānonāk.

img_6548

img_6550

Pēc brīža ieejam tādā kā grotā. Patīkams pavēnis pēc uzturēšanās saulē 40 grādu karstumā.

20170721_125844 20561759_1637688049583991_1880052455_n

Nekur tālu nav jāmeklē arī pirmais ūdens krāns. Ūdens uz takas pilnīgi noteikti ir svēts, jo pie katra krāna ir pa Dievmātes figūrai. Tas gan uzreiz nenozīmē, ka ūdens ir arī dzerams.

img_6554 img_6584

Tālāk izejam cauri nelielam ciematam un tad sākās takas skaistākais posms pa klints krauju. Apakšā mazītiņas superjahtas un kuteri kā kaijas zilajā ūdenī.

img_6558 img_6561 20170721_134336 img_6564 20170721_134948

Pēc sasodīti karstas stundas atkal nonākam mazā pavēnī – kādā dziļākā ar kokiem aizaugušā ielejā.

20170721_141904

Drīz pēc tam ieslīdam mazā ciematā, kas pielipis klinšu kraujai. Te mums pavēni piedāvā kāds itālis, kurš uz savas mājeles terases uzrīkojis nelielu bāru.

img_6575 img_659020170721_145050

Takas mežonīgais posms ir beidzies. Nu tikai atliek noskriet lejā līdz Positano un lieta darīta. Pēc kartes tas nav neko tālu, bet kāpēc mēs vēl aizvien esam tik sasodīti augstu? Patiesībā ceļš lejup prasa vairāk kā 1500 pakāpienus un krietni vairāk laika, kā sākotnēji iecerēts.

img_6583 img_6577 20614832_1637686766250786_143281307_n 20597690_1637691732916956_1155703931_o

img_6591 img_6600 img_6609 img_6607img_6626

Beidzot lejā! Bet ne galā! Šajā pūlī tagad jāatrod kuģīša rindas gals, jo mums jānokļūst Amalfi, no kurienes tālāk jau ar autobusu uz mūsu pieturu Fermata Sita.

20170721_164146 img_6627 img_6619

Izdodas uzspraukties uz priekšpēdējā kuģīša. Uz redzēšanos Positano, bet varbūt citā gadalaikā, vismaz ne jūlija beigās…

20543203_1637690776250385_1378722308_o img_6630 img_6632

Un pēc 25 minūtēm: Sveika, Amalfi, piekrastes pērle un tūristu visiecienītākā pilsētiņa!

20170721_173531 20170721_180036 20170721_194001 20170721_194153 20170721_175613

Te ieteikums – mēģiniet izgaist no centrālās ielas paralēlajā dimensijā. Vietām tā atgādina tuneli vai labirintu, bet tieši te atradīsiet patiesu Itālijas dienvidu pilsētiņas šarmu. Te dažas bildes no ieliņas, kas klusiņām vijās puskalnā paralēli tūristu ganāmpulkiem.

img_6651 img_6653 img_6672 img_6674 img_6675 img_6676 img_6678 img_6679 20170721_183326

Autoostā pasmīn par manu ideju braukt uz Fermata Sita. Bet kautkā ar šoferi noskaidrojam, kur īsti mūs laist ārā. Pēc nepilnas stundas līkumošanas pa nežēlīgiem serpantīniem, esam savā viesu namā. Skats brīnišķīgs, apakšā Amalfi un ceļu zigzagi, bet tepat zem balkona vesels kivi paklājs.  Ir tā vērts!

20170722_190943 20170722_194816 img_6708

Šitie ir tomāti uz kraujas, nevis kivi:)