Lieldienas aiz Polārā loka (slēpju pārgājiens Lapzemes tundrā). Tagad arī VIDEO

Aprīļa sākums ir labs laiks slēpošanai Lapzemē – dienas kļūst garākas, laiks vairs nav tik skarbs (naktī tikai -15), savukārt sniegs vēl pāri metram.
Te īss ekspedīcijas video:

Tā nu Zaļajā ceturtdienā, kopā ar pulciņu polāro zvēru, gaidām savas slēpes Rovaniemi lidostā.

Līdz Pyhas tundrai mūs aizrauj skibuss, par to gan uzprasot nepieklājīgi bargu atlīdzību.

 

 

Kad nonākam Pyhā, ir jau pāri pusnaktij. Slēpot nakts vidū cauri tundrai ar visām paunām nav vēlmes. Sākam meklēt ciematā kādu dzīvu dvēseli, kas palīdzētu nogādāt līdz meža namam pārtikas maisus un, ja iespējams, mūs pašus.  Laimīgā kārtā krogā sastopam vienu Mika Hakkinena radinieku, kurš mūs visus astoņus sabāž savā pikapā un demonstrē izcilas sniega-ledus braukšanas iemaņas.

Nākamajā rītā atklājas, ka nepilnu kilometru no mūsu nama stiepjas labiekārtota slēpošanas trase. Ja kas, lapi ir cēlušies no latviešiem. Nu dikti daudz mums to kopīgo vārdiņu! Latva vāra kapustu, kūra krāsni un cepa kūkeli…

Te mūsu 5 dienu slēpojuma karte. Pārsvarā maršruts ved pa sarkanajām un raustītajām, t.i.kalnu takām. Dažas skarbākās gan kartē nav atzīmētas, jo tās mēs ieminām paši:)

Saulīte jau uzlekusi – laiks ceļā!

Pirmajā dienā slēpojam cauri Somijas dziļākajam kanjonam. To dēvē par Lāču gravu, jo lācīši te nākot strautā padzerties.

Kanjons beidzas kalnu pārejā, kas prasa pamatīgu rāpšanos – ar, un vēlāk arī bez slēpēm.

Ap pusdienlaiku sasniedzam pirmo kotu – nojumi desiņu cepšanai.

Skarba tā Lapzemes daba. Pat putniņiem te skrejas kā ložmetējnieku ligzdas.

Piemēram šis- bēdrozis (varbūt tāpēc viņam tāds vārdiņš dots?)

Šoppings! Sapirkušies visai nedēļai, slēpojam uz mūsu bāzes nometni, lai gatavotos lielajam aplim.

Otrā diena. Maršruts ved apkārt Pyhajarvi ezeram, pāri kādai beznosaukuma kalna virsotnei.

Melnā, punktotā trase nozīmē stāvus nobraucienus un nekoptu špūri.

Kalna virsotnē mūs gaida melnā kota – slietenis ar ugunskuru centrā un dūmu izvadīšanu caur jumtu.

Iedvesmojušies no melnās kotas, vakarā ceļam paši savu pirtiņu. Sniega zāģēšanai lieliski noder līdzpaņemtais saliekamais zāģītis.

Lieldienu rīts. Oliņas demonstrē slēpotājiem savu ripošanas māku īpašā ledus trasītē.

Iedvesmojušies no oliņu snieguma, arī mēs dodamies kalnos. Sākas mūsu Luosto aplis – 50 km slēpojums, traversējot apkārtnes augstākās virsotnes.

Te labi redzams, kāds ir patiesais sniega biezums. Ugunskurs pašā trases malā izveidojis pamatīgu tranšeju.

Kas tiem meža zvēriem par ieradumu! Lai nesaltu dibens, šie nāk nokārtoties slēpju trasē. Var jau saprast tos zvēriņus. Ja jums būtu tundrā jādzīvo…

Pievakarē meklējām kādu no tundras apmetnēm. Iecerētais namiņš, kā par laimi, izrādās tukšs. Jotul krāsniņa un koka lāvas – kas gan slēpotājam vēl vajadzīgs.

Vēl vajadzīgs ūdens. Bet tā nu gan ziemeļos nav nekāda problēma.

Nākamajā rītā ieslēpojam augstkalnu tundrā. Jānis uz takas redz milzu ziemeļbriedi, kurš klusi aizlavās aiz tuvējām eglēm un no turienes mūs paslepus vēro.

Priekšā pirmā virsotne.

Nolemjam nogriezt ceļu pa kādu vientulīgu kanjonu.

Kanjonā sniegs izrādās nešpetni saputināts. Brīžam lielā ātrumā traucamies pa sērsnu, te nākamajā mirklī slēpe pazūd metru zem sniega. Apakšā ir arī lieli granīta bluķi. Ka tik kas nenotiktu…

Notiek! Māris no kārtējās kupenas izkāpj ar lamatiņām, no kurām rēgojas skrūvju gali. Pati slēpe palikusi dziļi apakšā. Remonts uz kalna kores īsti nevedas, tādēļ mēģinam atrast tuvāko kotu.

Pāris kilometrus virzamies pa kalna malu meža līnijas augstumā. Te sniegs ir stingrāks un tā nebrūk cauri. Māris balansē uz vienas slēpes. Pēc kartes priekšā jābūt kādai vientuļai kotai. Tiesa, kota laikam paredzēta vasarai, jo no tās nav iezīmēta neviena taka. Un tomēr, varbūt kāds būs iebraucis slēpju pēdu, kas mūs novestu ielejā.

Kota gaidītajā vietā neatrodas. Tā vietā iemaldāmies gravā, no kuras nav izejas. Priekšā klintis, koku nogruvumi un diezgan lielas zvēru pēdas. Neviens cilvēks te nav mēģinājis lauzties cauri. Lai tiktu laukā, jārāpjas pa ļoti stāvu krauju līdz nākamā kalna virsotnei.

Kāds prieks pārņem, kad nolaižamies no kalniem un nonākam atkal uz iebrauktās trases!

Aiz prieka pat aizmirstam vienas slēpes iespraustas trases malā. Labi, ka tie meža zvēri nemāk slēpot. Nākamajā rītā slēpes atrodam neskartas tajā pašā vietā.

Bet mūsu ekspedīcija ir galā.  Atā ziema, līdz nākamajai sezonai!