Latvija

Slēpojums no Ērgļiem līdz Gaiziņam ar Ežiem

Bijām padzirdējuši, ka Eži organizē slēpojumu pa Vizemes pakalniem un ezeriem līdz Gaiziņam un tālāk līdz pašai Madonai. Tā nu jaukā sestdienas rītā vērojām, kā Ērgļi mostās pēc vakara uzdzīves. Te ievērojām vēl pāris jocīgus cilvēkus ar slēpēm rokās. Dažam slēpes bija ražotas vēl pirms pasaules kara. Un tad jau arī nāca pats Ežu Rolands ar diviem pāriem baltu zviedru armijas slēpju. Ja tās nebūtu divas reizes garākas par mums pašiem, es teiktu – kā reizi mums ar Vitu! Beigu beigās jau nebija tik traki, ar laiku varot pierast arī pie trīsreiz garākām:)

Īsi par maršrutu – ņemot vērā apkārtnes izteikto reljefu, izvēlējāmies aizsalušo ezeru stratēģiju. Tādējādi vismaz ceturto daļu maršruta varējām slēpot, nevis tikai kāpt, brist un krist. Un tā mūsu ceļš izskatījās no kosmosa:

Ap vienpadsmitiem bijām jau pakāpušies augstu virs Ērgļiem. Šķērsojām pirmo kalnu pāreju un nonācām pie Pulgošņa ezera.

Ezera krastā slējās ekskluzīvi apartamenti ar skatu uz ezeru, bet mājas pagalmā iedzīvotāji bija sabraukuši savas automašīnas.

Kāds teica, ka vienā Latvijas upē ledus jau esot sasalis urbja biezumā. Nolēmām viņa pieredzi attiecināt arī uz šo ezeru un draudzīgā bariņā salecām uz ledus.

Ņemot vērā atšķirīgo slēpju platumu, mūsu ekspedīcijai visu laiku nācās mīt 2 paralēlas špūres – vienu kārtīgajām meža slēpēm, bet otru tiem t.s. sportistiem ar tievajām plastmasenēm.

Dabas taku izmeklējāmies, tomēr zīmes norādītajā virzienā tā neatradās. Ieeja laikam bija aizputināta.

Visi metās augšā, cerībā ka tas ir Gaiziņš. Tikai tornis no šejienes tāds aizdomīgi tievs izskatījās. Nu nekas, kāps tuvāk, tad jau skatīsies. Pa gabalu jau visas lietas mazākas izskatās.

Priekšā sastrēgums pirms kārtējā vējainā nobrauciena. Visi sastājušies kalna malā, un dzīvi apspriež notiekošo. Cilvēkiem laikam patīk vērot, kā citi nokrīt.

Pāri tālajam laukam aizklanījās milzīgs alnis. Viņš to izdarīja tieši tādā laikā, kas nepieciešams, lai novilktu cimdu, izvilktu no kabatas fotoaparātu, to ieslēgtu un pievilktu klāt aļņa attēlu pa visu ekrānu.

Laišķenu ezers veselu kilometru mums atkal ļāva sajusties kā slēpotājam.

Kluburējām pa traktora pēdām uz kalna galā itkā esošajām vējdzirnavām. Nu kurš gan būvētu savas vējdzirnavas mežā?

Pavērāmies uz augšu un konstatējām, ka vējdzirnavas nemaz nedarbojas, jo tajās nebija ne mehānisma, ne miltu gaņģu.

Kāds ierosināja izstaigāties pa mežu pēc azimuta. Visi pārējie piekrita.

Mežs izrādījās jauktu koku – vārda vistiešākajā nozīmē.

Kā nākamos satikām bebrus. Tēvs ar dēlu bija uzcēluši katrs savu mitekli. Iekšā negājām, un viņi pie mums ārā arī nē.

Tad satikām meža cūku, kas atpūtās sniegā takas malā. Izskatījās, ka piektdienas vakars bija ieildzis, bet mājas pārāk tālu.

Kopā siltāk:)

Rolanda priecīgais sauciens “pusdienu pauze!” kaut kā ne visai saskanēja ar citām pazīmēm, kas pieredzējušam dabas vērotājam nevarēja palikt nepamanītas. Piemēram, saules nolaišanās aiz horizonta, tautā saukta arī par saulrietu.

Šī ezera nosaukumu nezinu, jo katram grupas dalībniekam bija cits viedoklis. Viens tieši pie tāda vasarā bija atpūties, kamēr otram pilnīgi droši te dzīvoja tuvi radi, pie kam katrs minēja citu ezeru un bakstīja kartē citā vietā. Beigu beigās nospriedām, ka Gaiziņam tā pat vien garām nepaslēposim un turpinājām vien iesāktajā virzienā.

Tad mūs pārņēma izmisīga iekāre nedaudz pabraukt pa ceļu.

Kad sasniedzām Gaiziņa virsotni, bija jau nedaudz satumsis. Iekarojām Latvijas augstāko punktu no rietumu puses, pa leģendāro Bērnu trasi, kur savulaik pacēlāja trose vispirms norīvējās gar milzīgu egli un tad galā vēl ievērpa iekšā cimdu.