Bolīvijas ekspedīcija 2: lejup uz Amazoni pa planētas bīstamāko ceļu ar velosipēdiem

North Yungas Road, Grove’s Road, Coroico Road, Camino a Los Yungas, Ruta de la Muerte, Death Road… tik daudz nosaukumu ir šim bēdīgi slavenajam ceļam. Pēc statistikas datiem tas atzīts par planētas bīstamāko ceļu. Nieka 64 km garumā katru gadu dzīvību zaudējuši 200-300 ceļinieki. Pārsvarā tas noticis, automašīnām nogāžoties no 600 m augstās kraujas. Iemesli – klintīs izkaltā ceļa platums tikai 3m, dubļi, migla, pārgalvīgi, iereibuši šoferi, ceļa ārējās malas izskalojumi… Pa šiem gadiem aizā pamanījušies ielidot arī 18 downhill riteņbraucēji, t.i. tādi, kā mēs. Visu laiku rekords bijusi kravas mašīna, kas atgriezusies no Coroico festivāla ar 100 cilvēkiem kravas kastē. Nerakstīts likums paredz, ka lejup braucēji turās ceļa kreisajā (ārējā) malā, lai šoferis labāk redzētu krauju – tas nozīmē ka uz šī ceļa ir pretējs braukšanas virziens kā citur Bolīvijā.

Un, tātad, pēc iesildīšanās (drīzāk jau atdzesēšanās) dienas Lapasā  esam gatavi mesties Bolīvijas piedzīvojumos.

Busiņš jau gaidīja blakus ieliņā. Uz Death Road jeb pasaulē bīstamāko ceļu!

Izbraucot no Lapasas kādā kontrolpunktā pamanījāmies tikt pie vietējiem kārumiem – vārītas kukurūzas ar kartupeļa-siera plāceni. Garšīgi!

Kartupelis (papas) ir bolīviešu nacionālais augs. Te ir tā dzimtene. Bolīvijā audzē apmēram 10 000 dažādas kartupeļu šķirnes. Vērojām, kā 4 kilometru augstumā La Cumbre pārejā bolīviešu ģimenes šķiroja un žāvēja kartupeļus.

4650 metrus augstā La Cumbre pāreja. Mūsu lejupceļa sākums. Mums šodien būs jānobrauc līdz Amazones džungļu pilsētai Coroico, kas atrodas vien 1200 m virs jūras līmeņa. Tādējādi nolaidīsimies 3,5 kilometrus zemāk.

Pirmais posms neliecināja par neko pārāk bīstamu. Jauki šosejas serpantīni, vienīgi..  jau otrajā līkumā apakšā rēgojās autobusa (satiksmes autobusa) vraks. Kam negadās..

Ripoja tik labi, ka apdzinām pat dažas degvielas cisternas un kādu apgleznotu autobusu. Par pēdējo jāsaka, ka autobusu aizmugures visā Bolīvijā ir izcili mākslas darbi, pārsvarā par kristīgo tēmu.

Pamazām tuvojāmies mākoņu zonai. Priekšā iznira kārtējais tipiskais lietus mežu ciemats ar skārda jumtiem, un tikai aiz tā bija nogriešanās uz īsto Nāves ceļu.

Mazu gabaliņu pret kalnu nobraucām ar auto. Te nu uzskatāmi varēja iepazīties ar mūžīgo miglu – lielāko Nāves ceļa slepkavu. Dažkārt pretīm braucošā mašīna iznira no miglas nieka 10 m attālumā.

Sekoja maza uzmundrināšanās pauzīte, kuras laikā tika piedāvāta kokas lapu tēja, kurai klāt varēja piekost kokas lapas:) Nu bijām gatavi mesties ĪSTAJĀ nobraucienā!

 

Te nu tas ir – reālais Nāves ceļš. Laikam jau vislabāk apskatīt to kustībā:

   

Aculiecinieki stāstījuši, kā auto ar veselu ģimeni burtiski izlidojis pāri šai kraujai kā lidmašīna. Tā nu ceļa malu izrotājusi kārtējā piemiņas zīme.

Likās, bijām beidzot tikuši ārā no mākoņu zonas.

Kādu prāvāku ceļa līkumu nolēmām nogriezt pa gaisu – pa trosu ceļu:)

Un tad kāds pamanīja ceļmalā paslēpušos zaļo zeltu:) Kokas audzēšana šajā apgabalā ir puslegāla. No vienas puses valsts tiešām ir iedalījusi zināmas kvotas legālai kokas audzēšanai, lai apmierinātu vietējo iedzīvotāju tradicionālo nepieciešamību zelēt koku un vārīt tēju. No otras puses šādu statusu izmanto neskaitāmas plantācijas, kas tālāk izejvielu nogādā Kolumbijas pārstrādes rūpnīcās, kur tā tālāk pārvēršas jau par balto zeltu.

 

Lejā! Visi! Dzīvi! Slapji! Dubļaini! Gatavi braukt tālāk līdz Amazones pietekai- Beni upei.

Pa ceļam mums bija iespēja piestāt vairākos ceļmalas tirdziņos. Nu ļoti atmosfērīgi!

Gids mūs iemācīja pastiprināt kokas iedarbību, uzkožot pa virsu kautkādu sīvu un negaršīgu kartupeļa izstrādājumu – lai lapas atvērtos… Atvērās;)

Nākamajā sērijā: Lejup pa zeltraču upi sekojot Lost in the Jungle varoņu pēdās

Iepriekšējā sērija: Bolīvijas ekspedīcija ierodas pasaulē augstākajā galvaspilsētā


STĀSTI NO ŠĪ CEĻOJUMA DIENASGRĀMATAS