Cabo Verde 2: Dziļās aizas un vientuļie krasti

Santo Antao Tarrafal osta, kurā bijām noenkurojušies, atradās bezcerīgi tālu no salas apdzīvotās daļas. Lai nokļūtu pie civilizācijas, bija jātiek pāri pamatīgai kalnu pārejai. Nofraktējām bezceļnieku. Nākamās 4 stundas rāpāmies kalnā pa bezgalīgiem serpantīniem, lēkādami pāri milzīgiem laukakmeņiem. Brauciens kravas kastē bija īpaši jautrs – cietie koka soli mēdza iebliezt pa pēcpusi, kamēr nepieturēšanās pie sola draudēja ar lidojumu ārpus kravas kastes.

Kautkādas divkrāsainās kazas.

Pusceļā iebraucām baltos mākoņos, kas sajaucās kopā ar melnajiem dūmiem, kas gāzās no mūsu spēkrata pārkarsušā dzinēja (skat. iekrāsoto ceļa posmu zemāk). Māksla!

Cīīīl-vēēē-kīīī!

Beidzot sasniedzām apdzīvotas teritorijas!

Santo Antao slavena ar saviem kanjoniem. Salas ziemeļu pusi, kurā šobrīd bijām ieradušies, izvagojuši ļoti stāvi 1,5 km dziļi kanjoni. Brīžam sajūta bija pilnīgi kosmiska, braucot pa korītēm, zem kurām uz abām pusēm redzams bezdibenis. Jāsaka, stāvās kanjonu sienas veiksmīgi aizsargā saliniekus no valdošajiem vējiem, tādēļ visapkārt bija vērojama netipiski bagātīga lauksaimniecība – banāni, cukurniedres un citi labumi.

Saule cepināja tā, ka maz nelikās. Bijām veiksmīgi traversējuši visu salu un pēc uzrāpšanās 1500 m augstumā nu bijām atkal atpakaļ pie okeāna, tikai šoreiz salas pretējā pusē.

Ponta do Sol mūs pārsteidza ar fantastisku zvejnieku ostu. Vīri ar parastām airu laivām, kas ar kaudzi piekrautas ar zivīm, mēģināja ietrāpīt ostā starp diviem pamatīgiem viļņiem. Te viņus jau gaidīja labi atstrādāta barības ķēde. Vispirms pie darba ķērās laivu izvilcēji, kas kā strūdzinieki iegūla garā virvē. Tiem sekoja tauta ar spaiņiem, kas sadalīja lomu. Tad pie darba ķērās ķidātāji, kas tīrīja zivis turpat uz piekrastes klintīm. Beigu beigās pilsētas iedzīvotāji ar zivīm padusē pagaisa mazajās ieliņās.

Nevarējām nepaviesoties arī neparastajā Fontainhas ciematā. Ciemats bija burtiski salipinājies uz gandrīz vertikālas sienas, kamēr apakšā, plašajā ielejā, zaļoja ciematnieku dārzi. Interesants koncepts, kad jādzīvo uz stāvas kraujas, lai tikai paliktu biki vairāk vietas ģimenes dārziņam.

Tālāk vecā Janelas raga bāka. Pamesta vēstures liecība ar plašu skatu uz piekrasti abos virzienos.

Atceļā atkal bija jārāpjās pārejā. Šoreiz mūs jau pa gabalu biedēja melnu mākoņu vāli. Tomēr, kad bijām izbraukuši cauri miglai, pavērās gluži savādāka aina. Visi mākoņi palika zem mums kā brīnišķīga balta sega. Kādas ainavas!

Pietiks! Cik var fočēt!

Nākamajā rītā vilkām buras un ar spēcīgu sānvēju slīdējām uz Santa Luzia salu. Sala ir praktiski neapdzīvota un skaitās aizsargājamā teriotrija. Tā ievērojama ar savām plašajām smilšu pludmalēm. Tās arī nolēmām apskatīt, taču saskārāmies ar mazām problēmām.

Šajā salā nav nevienas piestātnes, tādēļ jahtai jāpaliek uz enkura kādu 6 m dziļumā.

No jahtas uz krastu jābrauc ar piepūšamo laivu, kas jānoenkuro vietā, kur piekrastes viļņi sāk uzņemt savu spēku. Bet kā tad tālāk?

Tālāk līdz sauszemei no laivas ir jāpeld. Tad nav riska, ka laiva tiks apgāzta negantajos krasta viļņos.

Vienīgais, kas nedaudz radīja bažas, bija vakardienas nobrāzums. Ļoti asiņains, lai haizivs to sajustu pa kilometru. Nolēmām peldēt maksimāli ātri, kamēr tās vēl nav nopeilējušas. Sala bija pilnīgi vientulīga.

Krastā izkāpšanas mirklis. Laiva palika uz enkura pirms lielo viļņu sākuma.

Neko tālu jau pa to salu neaizstaigājām, jo drīz no jahtas atskanēja vakariņu zvans. Peldējām atpakaļ uz savu patvērumu, lai iemalkotu nedaudz ruma.

Nākamajā dienā mūs gaidīja lieli piedzīvojumi, par kuriem nākamajā sērijā…