3.-4. diena: Moshi – Machame Gate – lietus meži – Machame Camp 3000 – Shiras plato – Shira Camp 3840

3. diena: Moshi – Machame Gate – lietus meži – Machame Camp 3000

20. jūlijā cēlāmies jau 6:45, jo Saimons ar Klementu un varbūt pat ar Augustu solījās būt klāt kā naglas 8:00. Ap 8:30, kad bijām ieturējuši garšīgās kontinentālās brokastis Tatu Ndizi [trīs banāni, Svahili val.], pienāca SMS: “Kā iet mans draugs? Vai viss OK? …” .Ātri apsvērām visas iespējas. Reālākā no tām – priekšapmaksa ir pārskaitīta, Silass miris… tātad neatbrauks.

Tālākais teksts gan atkal atgrieza cerību: “Startējām no Arušas” Tātad pēc stundas jau varētu sākt gaidīt! Tikām nolēmām izčekoties no mūsu viesnīcas. Viesnīcniece uzreiz brīdināja lai meklējot cash, jo solītais norēķins ar kredītkarti maksāšot ekstra 15 procentus un vispār tieši šodien kredītkaršu serviss nestrādājot. Grūtu sirdi šķīros no zaļas banknotes, bet viesnīcniece palika vēl bēdīgāka – Tā taču mazā seja! -Paskatieties makā vai jums nav lielā seja! Paskatījos. Nebija. Un pat ja bija, nolēmu pietaupīt nebaltākai dienai. Vienojāmies no abām pusēm vēl padomāt un pameklēt risinājumu.. Pēc stundas biju atkal klāt un parakņājies pa maku… pasniedzu to pašu mazo seju. Šoreiz viss bija kārtībā, asante [paldies, Svahili val.], laimīgu ceļu!

Tikām vestibilā parādījās Saimons ar pavāju maza auguma puisi, kurš tika stādīts priekšā kā mūsu kalnu gids Klements. Padomājām, ka viņš laikam pirmo reizi kalnos un mums nāksies viņu krietni pieskatīt, lai kas nenotiek. Tad sākām apspriest praktiskas detaļas, piemēram, vai mums būs pārtika un dzeramais, un ja jā, tad cik daudz. Saimons lepni paziņo, ka mūsu iemaksātā naudiņa ir izmantota lietderīgi un ka viss mūsu ekspedīcijai ir sagatavots. Vai mēs gribot redzēt sarakstu? Protams! Saimons izklāja mūsu priekšā kvītij līdzīgu lapiņu, uz kuras ar pildspalvu lieliem burtiem bija uzrakstīts SUPERMARKET 50 000 TZS. Tas izskatījās tik pārliecinoši, ka nolēmām sīkākās detaļās vairs neieslīgt. (un, kā nojautām, tādu arī nemaz nebija ).

Sākām braucienu Kilimandžaro virzienā. Pirmo posmu līdz Machame takas sākumam bijām nolēmuši veikt ar džipu.

Kādās ceļa krustcelēs mūsu džips apstājās un Saimons paziņoja, ka laiks uzņemt pārtiku un nesējus. No tirgotavām, kas čekā laikam bija apzīmētas ar visaptverošo nosaukumu SUPERMARKET, tika nestas kastes un grozi.

Kad atgriezāmies džipā, mums tajā vairs nebija vietas. Visi tumšādainie puiši, kas bija piedalījušies pārtikas nešanā, nu bija jautri sakāpuši auto. Saimons īsi paskaidroja – viņam licies, ka ar 2 nesējiem būšot par maz, tādēļ viņš esot mums nolīdzis piecus. Tā kā viņš bija nolīdzis vēl arī gida palīgu, tad plānoto trīs pavadoņu vietā nu mums bija septiņi. Jautra kompānija – nepazudīsim! Kamēr braucām cauri banānu plantācijām, sāku apsvērt, kā un kad es puišiem pateikšu, ka tipiem naudas man līdzi ir tikai priekš trim cilvēkiem. [Tips jeb neoficiālā samaksa nesējiem ir gandrīz vienīgais atalgojums par darbu, jo no trekinga aģentūras viņi parasti saņem tikai pāris dolārus dienā]. Labāk pateikšu beigās – jāsaliek visas personīgās lietas savās somās un tad jāpasaka.

Kādas plantācijas vidū piestājām pie Krusttēva Toma būdas lai izvēlētos gaļu mūsu ekspedīcijai. Vita teica, ka viņa visubeidzot tomēr esot izlēmusi kļūt par veģetārieti.

Pa grīļīgu ceļu sākām braukt pret kalnu līdz atdūrāmies pie lieliem dzelzs vārtiem. Lepns uzraksts vēstīja par Machame Gate – Machame takas sākumu.

Kamēr nesēji centās sadalīt mantību, gids aizdomīgi ilgi kavējās pie čekposta.

Tad viņš klusi pieslīdēja un teica, ka vajadzēšot vēl 50 dolārus. Tieši no šī mēneša esot negaidīti paaugstināta maksa par apmetnēm. Mums nebija pamata viņam neticēt, arī tad, kad viņš pieslīdēja otru reizi un pavēstīja, ka mēs esot divi, tādēļ viņam vajagot vēl otrus 50. Problēma ar tipiem līdz ar to bija pilnīgi atrisināta – skaidras naudas mums vienkārši vairs nebija. Ieminējos par to Saimonam un viņš filozofiski teica – nav jau tas tā stingri noteikts, cik kuram jāmaksā. Kad beigšot ekspedīciju, lai tad izvērtējot pēc sirdsapziņas, kurš un cik ir pelnījis.

Svaru vecis bija kolorīta personība. Pirmkārt viņš pavēstīja, ka gribot redzēt katra nesēja segu vai guļammaisu. Lielākajai daļai tādu nebija. Tad viņš paziņoja, ka kravas ir par daudz un viņš mūs nevarot izlaist uz takas. Mūsu gids ierosināja vai nu atstāt daļu ūdens te pat, jeb noalgot ūdens nešanai VĒL VIENU nesēju. Tas nu bija nedaudz par daudz – sasviedām pudeles savās mugursomās, pateicām, lai viņi visi iet d un ienirām džungļos. Gids sauca pakaļ, lai ejot bez rūpēm un nesteidzoties [Pole Pole], un ka viņš mūs drīzi panākšot. Nākamo reizi mēs viņu redzējām 3000 metru nometnē jau virs lietus mežiem.

Mums priekšā bija 18 km un gandrīz 1000 augstuma metri. Biju beidzot savā elementā! Lietus meži ir mana lielā aizraušanās.

Zem sūnām noaugušiem kokiem pusdienoja kāds gids ar savu klienti un bariņš nesēju. Lieliska kompozīcija! Tiklīdz noklikšķēja foto slēdzis, šamējais gids pavēstīja, ka pirms fotografēšanas vajadzējis uzprasīt atļauju. -Neesam jau mēs nekādi zebras. Atcirtu, ka mani interesē daba un viņš man simts gadus nebija vajadzīgs. Gribējās pateikt vēl kaut ko, bet, izvērtējot spēku samēru – mēs ar Vitu uz vientuļas džungļu takas un kādi pieci tumšādaini, iesvīduši vīri, kuri saņem varbūt tikai pāris dolārus dienā par šo milzu paku stiepšanu uz galvas… vienvārdsakot notināmies.

No mūsu dižās 7 cilvēku kompānijas pagaidām redzējām tikai vienu bērnu, kurš nesa uz galvas mūsu mugursomu. Pirmkārt nebija skaidrs, kāpēc viņš to nes uz galvas, ja viņai ir perfekta ergonomiska lenču sistēma. Otrkārt nebija skaidrs, kāpēc no viņa tik ļoti nes pēc petrolejas. Tas gan drīz vien kļuva skaidrs – puisim bija iedalīta ne tikai soma ar mūsu labajām augstkalnu drēbēm, bet arī petrolejas kanna, ko viņš bija ērti uzstutējis virs somas. Kad aizrādījām , ka negribētu lai mūsu soma tiek pielaistīta ar petroleju, puisis saprotoši pamāja un piekāra kannu zem somas. Vakarā gids izlikās ļoti noraizējies par situāciju un apsolīja kannu iedalīt kādam citam nesējam, bet somu kaut kādā tur nometnē, kur būšot ūdens, izmazgāt.

Uz takas vietumis parādījās pa dubļainākam posmam. Sākumā ar sajūsmu fotografējāmies, bet kas varēja zināt, ka tie ir tikai ziediņi. Odziņas sekoja pēc pāris stundām, kad taka pārvērtās par vienlaidus dubļu slidkalniņu, bet zābaki aplipa ar biezu dubļu slāni līdz pat stulmiem.

Āfrikāņu vienkāršība nebeidza pārsteigt!

Pāris vietās noskrēju no takas un ieniru lietus mežos. Viena tāda bija tur, kur no lejas atskanēja ūdenskrituma šalkšana. Vita teica ka pa gabalu es esot izskatījies kā Paganels – kaut kur džungļos laiku pa laikam esot pavīdējusi un tad atkal pazudusi mana slavenā Nepālas cepure. (atrodiet apakšējā kadrā)

Mūsu jaunais nesējs rādīja kādu ziediņu. Prasījām, kā ta sauc – Kilimanjaro. Prasījām, kā sauc vienu citu ziediņu un viņš teica –vienkārši Ziediņš. Cik vienkārši!

Kore kļuva stāvāka un šaurāka – uz abām pusēm aizstiepās stāvas nogāzes. Sabiezēja migla un nesēju stāvi starp šķībajiem, sūnām apaugušajiem kokiem izskatījās vēl teiksmaināk.

Un tad migla noplaka – mēs bijām izgājuši virs mākoņiem. Mūsu priekšā iznira tas, ko mēs mākoņu dēļ vēl nekad nebijām redzējuši – Kilimandžaro virsotne.

Te pat jau visi krūmi šķindēja un grabēja – mēs nešaubīgi bijām pieveikuši pirmos 18 km un sasnieguši 3000 m augsto Machame nometni. Kontrolpunktā atkal bija jāaizpilda tradicionālais žurnāls – vārds, profesija, cilts, pases numurs, vecums, gida vārds.

Kādā pļaviņā mūsu nesēji bija pacēluši gaisā telti un nu to grozīja uz visām pusēm. Cik varējām noprast, viņi to redzēja pirmo reizi.

No šī mirkļa sākās ekspedīcijas patīkamā daļa. Telts durvīs parādījās puisis dzeltenajā jakā, kurš tika dēvēts par pavāra palīgu. Telts iekšpusē tika klāts galdauts, uz kura parādījās tēja, kafija, kakao, medus, sviests, tostermaizes, tad zupa, salāti, kartupeļi, gaļas mērce, augļi (jau nomizoti un sagriezti). Lieki piebilst, ka viss norisinājās sveču gaismā. Vita pat aizmirsa par savu veģetārisma ideju.

Naktī fantastiskas zvaigznēm piebērtas debesis. Nobildēt grūti, bet ticiet man! Mums radās izdevība tās vērot, jo mūsu telts bija uzcelta vislielākajā slīpumā, kāds pļaviņā bija atrodams, tādēļ tumsas aizsegā ņēmāmies to vilkt uz citu vietu.

No rīta telts priekšā jau kūpēja bļoda ar siltu ūdeni.

Tam sekoja tēja un kafija, silta maizīte, omlete ar desiņām, Neslikts serviss priekš telts 3 km augstumā uz veca vulkāna nogāzes.

4. diena: Machame Camp 3000 – Shiras plato – Shira Camp 3840

Izgājām tā pavēlāk un bez steigas, tomēr drīz vien bija jāapdzen pāris japāņi un holandieši ar visu viņu pavadītāju baru. Kāpām pa kori un visu dienu baudījām lielisku skatu uz Shira plato, kas pacēlās virs blīvas mākoņu segas 4000 m augstumā. Bija pilnīgi skaidrs, ka arī šodien no ielejas Kiļa virsotni redzēt nevarēja.

Lietus mežus bija nomainījušas augstkalnu pļavas ar brīnišķīgām sausziedēm, dzelteniem ziediem ziedošiem krūmiem un lobēlijām.

Virs galvas sāka riņķot milzīgi melni putni. Laikam plēsīgi. Kā izrādījās bijām sasnieguši pusdienu vietu. Mūsu pavārs bija sasaiņojis folijā vistas stilbiņus, burkānu, olu, sāli, apelsīnu. Par vistas stilbiņiem tūdaļ ieinteresējās arī mūsu jaunie draugi, kas sasēdās uz apkārtējām klintīm un sāka virzīties tuvāk, uzstājīgi ķērcot. Pasviedām pāris apgrauztus kaulus un tināmies prom no šīs vietas.

Kļuva auksts un vējains. Flora nomainījās, parādījās krūmi ar garām bārdām.

Gids šodien kāpa kopā ar mums. Viņš bija iesaucis Vitu par Mama t.i. precētu sievu. Mani sauca Baba. Pats puisis bija nolēmis precēties pēc mēneša un nu krāja ganāmpulkam. Visa šī saruna laikam bija mājiens par tipiem, lai gan, jūs jau atceraties – mums naudas vairs nebija.

Altimetrs rādīja 3900 m un tas nozīmēja, ka kaut kur bija jābūt Shira Camp apmetnei. Tur pat pāri korei jau tā arī vīdēja – teltis bija izkaisītas pa smilšainu un vējainu plato. Nebūs vismaz jāguļ slīpumā.

Tāda izskatījās salvete pēc deguna nošņaukšanas – visur tie putekļi.

Kaut kur zem mums bija blīviem mākoņiem apsegtās Āfrikas savannas, bet tālumā Arušas pusē no mākoņu segas bija izspraucies Meru vulkāna krāteris..


STĀSTI NO ŠĪ CEĻOJUMA DIENASGRĀMATAS

1.-2. diena: uz Dar-es-Salaamu Tanzānijā, Āfrikā, Indijas okeāna krastā - no Daras 500 km Āfrikas vi...
Sagatavošanās posmam bija sava burvība – tālu zemju īpašā garša. Infektoloģijas centrā sarakstīj...
5-6. diena: Shira Camp 3840 - Lava Towers 4600 - Barranco Camp 3950 m - Barranco siena – Barafu Camp...
5. diena: Shira Camp 3840 - Lava Towers 4600 - Barranco Camp 3950 m. Nakts tik gara - visu ko j...
7. diena: Kilimandžaro (Uhuru peak, 5896) - Āfrikas augstākā virsotne
Pēcpusdienā tātad bijām ieradušies 4600 m augstajā Barafu Camp. Pēc tumsas iestāšanās devāmies p...
Tarangires baobabu audzes - pa Āfrikas vidieni uz Dodomu - Dar es Salaam
Tarangire. Milzu nacionālais parks pašā Tanzānijas vidienē. Tarangire ir viens no Āfrikas lielo ...
Manyaras ezers un Ngorongoro krāteris. Izbaudiet savannas krāsas!
Pēc veiksmīgās Ol Doinyo Lengai vulkāna iekarošanas turpinājām virzīties uz dienvidiem pa Āfrikas Li...
Latvieši kāpj OlDoinyo Lengai - vienīgajā pašlaik aktīvajā Āfrikas vulkānā
Latvieši kāpj OlDoinyo Lengai - vienīgajā pašlaik aktīvajā Āfrikas vulkānā.  Āfrikas ekspedīcijas ...
Dar es Salaam - Zanzibar - Stone Town - Indijas okeāns
Iepriekšējo dienu lielo pārbraucienu nogurdināti, ieslēgušies ar visām mūsu durvīs paredzētajām ...
Āfrikas Kilimandžaro un safari Ekspedīcija
24.jūlijā Vita Ulste un Kaspars Ulsts pa Machame maršrutu sasniedza Āfrikas augstāko virsotni  Kili...