Vjetnama visā tās garumā – no Mekongas deltas līdz pat Sapas kalniem

Mekongas delta – viena no varenākajām ūdenssistēmām pasaulē, ar neskaitāmām attekām un kanāliem. Tieši te aizsākās mūsu 2000 km ceļojums cauri visai Vjetnamai.
Laiva slīdēja pa kādu palmām un bambusiem noaugušu kanālu. Apkārt sanēja cikādes. Tālāk dārzos varēja redzēt papaijas, džekfrūtus un citus līdzīgus gardumus. Līdz naktij, kas šeit iestājas ļoti strauji, mums bija jāpagūst aizairēties līdz kādam kanālmalas bungalow, kur bijām aizrunājuši naktsmājas.

Nakts melnumā apkārtējos kanālus un attekas sāka vagot motorlaivas. Visi plūda uz lielo Mekongu – uz pasaulslavenajiem peldošajiem tirgiem. Šajā Āzijas malā visa preču apmaiņa noris pa ūdensceļiem. Vairumtirgotāji noenkuro savas precēm piekrautās baržas upes vidū, kamēr mazo veikalu un tirgu īpašnieki ar savām laiviņām viņus lenc, izvēlas preci, kaulējas par cenu un tad jau pludina nopirkto preci uz krastu – uz savām bodītēm. Pieejamās preces bija izkarinātas uz garām kārtīm, lai pa gabalu būtu vieglāk ieraudzīt, ko kurš piedāvā.

Jo tuvāk pilsētai, jo iespaidīgāki kļuva tiltiņi. Mopēdi, velosipēdi un cilvēki nepārtrauktā straumē plūda pār gājēju tiltiem. Drīz arī mēs iejukām ielu haosā.

Piekrastes tirgos valdīja liela rosība. Visa radība bija svaiga un tika sagatavota turpat acu priekšā.Vjetnamieši nesmādē arī kaķus un šis minka tika izvilkts no maisa, kurā turpināja spirināties vēl viens viņa brālis.

Tepat aiz Saigonas atrodamas nesenā kara liecības – Cuchi tuneļi. Vjetnamieši raka tuneļus upju krastos, ierīkojot ieejas zem ūdens – kā bebri. Tuneļi tika izbūvēti vairākos līmeņos ar labi nomaskētām izejām, lai varētu nozust no amerikāņiem un pēkšņi parādīties to aizmugurē. Mēs tikām līdz trešajam līmenim, bet tur bija ellīgi karsti un šauri, jo vjetnamieši, būvējot tuneļus, izmantoja sava mazā auguma priekšrocības:)

Mežiņā varēja paspēlēties ar viltīgajām vjetnamiešu lamatām un patusēt ar vjetkonga kaujiniekiem, kas nule kā izlīduši no saviem tuneļiem.

Apkārtnes labākā atrakcija bija skarbi dzirdama visas dienas garumā. Ložmetējs. Īsts. Labi, ka pieskrūvēts, citādi mēs visi būtu aizlidojuši pa gaisu. Un labi, ka viens vīriņš pastāstīja, kur šaušanas laikā jātur rokas.

Saigonā jeb Hošiminā mēģināju pāriet pāri ielai, lai nokļūtu pasaules lielākajā krāmu tirgū. Sākumā bija grūti saņemties. Princips vienkāršs – sataisi smaidīgu seju un sāc lēnām slīdēt cauri braucējiem. Tikai bez asām kustībām. Tas strādā:)

Hošimina pārsteidza ne tikai ar ielu haosu, bet arī ar saviem vadu mudžekļiem. Negribētu būt par elektriķi šajā rajonā.

Ar nakts autobusu virzījāmies tālāk gar piekrasti Hanojas virzienā. Nolēmām uz pāris dienām noenkuroties brīnišķīgā zvejnieku ostā – Mui Ne. Naktī visa jūra bija uguntiņu pilna, jo neskaitāmi kuģīši un peldošas veļas baļļas izbrauca selgā, lai ar mākslīgo gaismu pievilinātu zivis un citas jūras radības.

Izzvejotās radības bija plaši pieejamas piekrastes ēstuvēs. Sen nav bijuši tādi zivju mielasti, kā šeit – Dienvidķīnas jūras piekrastē tieši zem kokosa palmām un Āzijas zvaigžņotajām debesīm.

Apkārt valdošie aromāti liecināja, ka zivju industrija nesmādē neko, pat zivju iekšas nē. Šajās mucās piesaulītē tapa ekskluzīvā zivju mērce. Tikai no dabīgām izejvielām:)

Tālākajā ceļā mūs pārsteidza vareni dabas veidojumi – krāsaini kalni un milzīgas smilšu kāpas.

Pēc visa spriežot, mēs nebijām pirmie ciemiņi no mūsu reģiona valstīm…

Kāpās izmantojām iespēju izārdīties ar kvadracikliem un sandbordu.

Degvielas krājumus atjaunojām šādā mobīlajā Shell benzīntankā. Ļoti praktiski!

Tālāk mūsu ceļš virzījās iekšzemē, garām kafijas plantācijām, rīsu kandžas brūžiem un zīdtārpiņu audzētavām.

Sastapām ceļā gan smaidīgus Budas, gan priecīgus pionierus.

Kamēr beidzot izspraucāmies cauri džungļiem līdz varenajiem Dalatas ūdenskritumiem.

Dalata pārsteidza ar savu nedaudz francisko šarmu, kā arī ar ģeniālās vjetnamiešu arhitektes Đặng Việt Nga projektēto (ja tā vispār var nosaukt šeit notikušo procesu) Dali un Gaudi stilā ieturēto Hằng Nga viesu māju.

Ņemot vērā saspringto grafiku un plānoto uzkāpienu Fansipānā – Vjetnamas augstākajā virsotnē, mums nācās izlaist dažas skaistas, bet tūristu pārpilnas vietas, piemēram seno galvaspilsētu Hue un jauko ostas pilsētu Hoi An. Tā nu taisnā vīlē ieradāmies galvaspilsētā Hanojā. Hanoja mūs sagaidīja ar reālu ielu bardaku. Cilvēki tirgojās, šmorēja un ēda tieši uz ielas, rikšu, mopēdu un velosipēdu spieta apņemti.

No Hanojas vilciens mūs veda tālāk uz ziemeļiem – uz Ķīnas pierobežu. Te atrodas Sapas apgabals ar gleznainām rīsa un tējas terasēm.

Apgabalu apdzīvo hmongi. Hmongu sievietes ar saviem bērneļiem pavadīja mūs itin visur.

Turpmākajās dienās bridām cauri džungļiem un bambusiem noaugušiem pakalniem uz Vjetnamas un visas Indoķīnas augstāko virsotni – uz Fansipanu. Tas jau ir nākamais stāsts:

Un visu beidzot atgriezāmies pie jūras, lai kuģotu starp tūkstošiem salu Halonga līcī. Par to arī atsevišķā stāstā:

Jā, un tad vēl apēdām čūsku. Arī atsevišķs stāsts ar video: