Hindu svētākais kalns esot Semeru vulkāns Javas salā. Kāpjam! Filma

Gunung Semeru. Semeru vulkāns ar saviem 3676 metriem ir Javas salas augstākā virsotne. Hinduisti to pazīst arī kā Mahameru (Varenais kalns) un uzskata par vissvētāko kalnu un Bali salas Agung vulkāna tēvu. Semeru ir Javas visaktīvākais vulkāns. Vēsture saglabājusi neskaitāmas liecības par tā postošajiem izvirdumiem. Vēl 2002. gadā 3 km lavas straume nosvilināja Besuk Kembar ciematu. Semeru ik pa 15 minūtēm izspļauj lavas un gāzu maisījumu. Prognozes var mainīties ik brīdi. Pirms pāris gadiem LACA grupa netika laista vulkānā, jo bija izsludināta augstākā bīstamība. Mums pagaidām dega zaļā gaisma…

Noskatieties šo filmiņu, pirms aplūkot nākamās bildes. Es centos īsā stāstā savienot visas emocijas, ko izbaudījām šī kāpiena laikā:

Un tā.. Malangā nolīgām džipu, kas mūs pa galvu reibinošām korēm apņēmās aizvest līdz trekinga sākumam – Ranu Pani ciematam. Pa ceļam apciemojām vairākus hindu tempļus.

Ranu Pani bija kluss ciemats 2200 m virs jūras līmeņa. Mūsu viesu nams vienlaikus bija arī degvielas uzpildes punkts, kurā vietējiem mocīšiem no pudelēm salēja petroleju.

Pati teiksmainākā vieta ciematā bija hindu templis uz saliņas ezera vidū. Tiesa, kamēr to apbrīnojām, pa visu apkārtni skaļruņos dārdēja lūgšana no ezermalā esošās musulmaņu mošejas. Krēslā apmeklējām kontrolpunktu, caur kuru rīt dosimies uz vulkāna virsotni.

Ap 6 rītā bijām pie kontrolpunkta. Sodien mums priekšā 13 km (3,5 stundu) kāpiens līdz Kumbalo ezeram, kas izvietojies senā krāterī, un tad vēl 3 stundu kāpiens līdz Kalimati apmetnei vulkāna pakājē.

Sit mani nost, ja tas nav Kumbolo ezers! (2400 m v.j.l.)

Pļavā pie ezera superāls atklājums – 4 gadus atpakaļ noslēpts, zālēs ieaudzis un līdz šim neviena neatklāts ģeoslēpnis. Nācās to izplēst ar nagiem no velēnām:)

Pēcpusdienā kāpiens turpinājās.  Pēc 3 stundām sasniedzām pļavu, no kuras pavērās pirmais sakarīgais skats uz vulkānu. Izskatījās iespaidīgi. Un nedaudz baisi, jo nemanīja nevienu no solītajiem 15 minūšu izvirdumiem. Vietējie teica, ka krāteris 3 mēnešus atpakaļ aizbrucis ciet un šobrīd neviena vulkānu uzraudzības iestāde nevarot pateikt, kā tas beigsies. Formāli uzkāpšana bija atļauta, taču pavadoņi minēja, ka iekšpusē krājoties spiediens un kuru katru mirkli tas vulkāns varot uziet gaisā. Taču, ja jau tik tālu bijām tikuši, būtu grēks neuzkāpt līdz galam… Šķersojām gravas, ko bija atstājusi iepriekšējo izvirdumu lava un pelni.

Kalimati nometne. Te vakarējām un ap diviem naktī devāmies uz virsotni.

Kāpšana noritēja pa nežēlīgi stāvām un drūpošām pelnu vagām. Faktiski uzkāpt uz cietajām malām nebija iespējams, jo tās tūdaļ nodrupa. Nācās vien mīcīties augšup pa pelnu un nobiru tranšejām. Gaiss bija silts un sauss, visapkārt griezās mūsu saceltie putekļi.

Ap saullēktu bijām augstu virs pārējiem vulkāniem. Pārsimts metrus virs mums vīdēja krātera mala. Kas aiz tās?

Semeru, mēs tevi pieveicām! Latvieši 3676 m augstumā, Javas salas aktīvākā vulkāna krāterī, stāvot virs 3 mēnešus ārā netikušā karsto gāzu un lavas burbuļa.

Lejupceļš bija kā bobslejs pa sacietējušu pelnu tranšejām. Daudzi izslīdēja un krita uz dibena, drēbes kļuva pelēkas, elpot varēja tikai caur lakatu vai šalli.

No Ranu Pani braucām uz 2400 m augsto pāreju, no kuras ceļš tālāk veda lejup Sand Sea (Smilšu jūras ) ielejā.

Šķērsojām smilšu tuksnesi, kamēr fonā debesīs kāpa Bromo vulkāna dūmi.

Rīta agrumā nonācām, iespējams, teiksmainākajā vietā uz mūsu planētas – Penanjakan vulkāna virsotnē, no kuras pavērās skats uz dūmojošo Bromo vulkānu tieši apakšā un vareno Semeru vulkānu ar mākoņa cepuri virs tā. Vēl vakarrīt stāvējām tā virsotnē!

Braucām lejā no Penanjakan, lai ar zirgiem uzjātu uz Bromo krātera malas. Iespaidīgs caurums! negribētos tajā ievelties…

Mūsu meitenes ar saviem jaunajiem draugiem – indonēziešu alpīnistiem.