Kā lavīna mūs iesprostoja mazā kalnu pilsētiņā Andorā

Andora (vispār jau Andoras Firstiste) ir maza valstele Pirenejos, kas pieder vienlaikus Spānijai un Francijai. Lai gan tā atrodas starp abām šīm lielvalstīm, tā neietilpst Eiropas savienībā. Abiem kaimiņiem tā vislabāk pazīstama kā Tax Free zona:)

Pats senākais no dokumentiem, kas saistās ar Andoru, attiecas uz Kārļa II valdīšanas laiku. Šis dokuments ir 843. gada pavēle, kas nodod Andoru Spānijas pilsētas „Seo de Urgel” grāfa pārvaldībā. 13. gadsimtā Andora nonāk Fuā grāfa (Francija) un Katalonijas provinces Urgelas bīskapa (Spānija) valdījumā. Kopš tiem laikiem līdz pat 1993. gadam Andora ir Francijas un Spānijas kopīpašumā. 1993. gada 14. martā tautas referendumā tiek pieņemta jauna konstitūcija un Andora kļūst par neatkarīgu valsti. Vienlaikus Andora skaitās grāfiste, ko pārvalda divi grāfi – Francijas prezidents un Spānijas bīskaps. Valsts vara — kopējā ieleju padome vai parlaments, sastāv no 28 pārstāvjiem, kas tiek ievēlēti uz 4 gadiem. Andoras zili-dzelteni-sarkanais karogs ir Francijas un Spānijas karogu kombinācija:)
Andorā ir tikai 70 000 iedzīvotāji. Andoras valūta ir Eiro.

Andorā nav savas lidostas, tāpēc mēs ceļojam no 200 km attālās Barselonas. Pa ceļam mūs iepriecina ziedoši augļu koki un jauks pavasarīgs klimats… kamēr vien neiebraucam Andorā.

Tā kā Andorā esam pirmo reizi, atzīmējam jaunas valsts piepulcēšanos apciemoto valstu sarakstam.

Rīts atklāj dramatisku ainu. Visas ielas ir kupenu pilnas, satiksme paralizēta, cilvēki mēģina atrast un tad izrakt no sniega savus auto. Nav jau nekāds brīnums – esam 2100 m virs jūras līmeņa, Pas de la Casa kalnu pārejā.

Iecerētā slēpošanas diena paiet cīņā ar vēju, miglu un sniegputeni.

Pēcpusdienā pilsētiņa ir jau atkopusies no sniega uzbrukuma.

Uz mūsu palodzes iekārtojies uzticamu mīlnieku pāris – Ferdinands un Izabella. Gandrīz tā, kā tajā senā dziesmā: ” Ferdinandam korķa degums, Izabellai vispār nav…”

Nākamais rīts dod cerības, ka varēsim izbaudīt visu plašo slēpošanas apgabalu ar trasēm 200 km kopgarumā. Pacēlājs sākas pašā pilsētiņas centrā, kur trases malā satupuši jauki krodziņi.

Pas de la Casa galā pland sens Andoras karogs un uz leju paveras brīnišķīgs skats uz mūsu pilsētiņu un uz vienīgo ceļu, kas to savieno ar ārpasauli (pēc pāris dienām mēs to sapratīsim).

Otrpus pārejai ir vairākas kailas un vējainas ribas, kuras jāšķērso, lai nonāktu Soldeu un El Tarteras apgabalos.

Starp Soldeu un El Tarteru ir jauki, priedēm noauguši pakalni ar plašām trasēm, daudziem krieviski runājošiem slēpotājiem un dažiem milzīgiem, ļaužu pilniem kalnu restorāniem.

Atceļā, vienu ieleju pirms Pas de la Casa atklājam vientulīgu sarkano trasīti, kas starp klinšu bluķiem aizvijas līdz kādam aizsalušam kalnu ezeriņam. Te krodziņa saimnieks gatavo lielisku karstvīnu.

Pēdējais vējainais nobrauciens no pārejas līdz mūsu ciematam. Super!

Karstā saule mūsu mīlniekus nav saudzējusi: Ferdinandam izkrīt deguns, Izabellai vispār nav…

Andoras veikalos visā krāšņumā izbaudāmi beznodokļu zonas labumi. Iepakojumi ir lieli un cenas maziņas.

Neskaitāmajos pārtikas veikalos dominē cigaretes (95% no tām audzējot un tinot tepat Andorā) un stiprais alkohols.

Konjaku un rumu te tirgo vienkārši no mucām, vai arī nepieklājīgi lielos 3-4,5 l tilpumos. Toties cenas vismaz uz pusi mazākas kā Latvijā.

Atkal sāk putināt. Ferdinands un Izabella drebinās uz palodzes, sniegā līdz viduklim…

Rīts. Vētra turpinās ar vēl lielāku sparu. Pa ielām braukalē policijas mašīna un skaļruņos brīdina, ka esam nogriezti no ārpasaules. Vienīgo autoceļu aprakusi lavīna.

Bet vai tādēļ mēs skumām? Izvēlamies kādu no daudzajiem krodziņiem un iemēģinam Vidusjūras gliemenes.

Nākamajā rītā aina ir vēl bezcerīgāka. Nav ne Ferdinanda, ne Izabellas. Abus mīlniekus aprakusi sniega kupena. Tas pats noticis ar pilsētnieku un tūristu automašīnām.

Bet vai tādēļ mēs skumām!

Atrodam kādu vēl pilnībā neaizputinātu iestādi, kas piedāvā Fondue (uzraksts pa labi 🙂

Pievakarē ietusējam jautrākajā pilsētiņas kvartālā, kur blakus Melnajai Pērlei izvietojušies vēl vairāki slavenu zīmolu alus bāri. Un arī viens interesants atklājums – iBeer, kur katrs galdiņš lieto pats savu privātu alus krānu. Sacensības ne pa jokam – rekordisti izdzēruši 50 l alus.

Rīts. Vētra turpinās. Ceļš aizvien vēl nav atrakts. Visi pacēlāji izslēgti. Slēpot un snovot gribētāji tusē pa kalna apakšu, lēkā ar dēļiem pa pilsētas sniega kupenām un visbeidzot dodas uz veikalu pēc kārtējiem 3l.

Vakarā uzzinām, ka ceļš atbrīvots. Mums rīt paredzēts autobuss uz Barselonu, bet sarunājam, ka mūs izvedīs no pārejas jau šovakar, kamēr ceļš atkal nav bezcerīgi aizputināts. Tik daudz sniega Andorā neesot piedzīvots pēdējos 26 gadus. Un turpinās snigt vēl visu nākamo nedēļu.  Tādi, lūk, piedzīvojumi saulainajos Pirenejos  B)