Pa Horvātijas salām un pussalām
Šis apraksts nebūt nebūs par visiem jaukumiem, ko apmeklēt Horvātijā. Mūsu pieredze šoreiz aprobežojās ar vienas nedēļas aplīti, kas aizsākās Rijekas lidostā un turpat arī beidzās. Tas bija brauciens pa brīnišķīgajām Krk, Cres, Lošinj salām un pa Istrijas pussalu ar Kameņjak ragu un fantastiskajām Pulas un Rovinjas pilsētiņām.
Starp salām pārvietojāmies ar prāmi.
Cres salā mums bija jāatrod tāda Valun pilsētiņa, kas paslēpusies mazā līcītī. Valun ievērojama ar savām eko tradīcijām – te nedrīkst braukt ar auto, bet visa mantība cauri pilsētai jāstumj ratiņos.
Brīnišķīga peldvieta, taču jāuzmanās no ežiem! Un krabjiem!
Zinātāji, kam Horvātijas apceļošanā krietni lielāka pieredze, ieteica izvēlēties vakariņām to restorāniņu, kas “pa labi”. Bija forši – pavārs uzgrilēja šodien ķertu zivi un to lieliski papildināja auksts baltvīns.
Nākamajā rītā pa šauriem kalnu celiņiem braucām uz Lubenices pilsētiņu, kas pašā kores galā. Visi celiņi te iežogoti ar akmeņu krāvumiem, kas padara jebkuru samainīšanos ar pretī braucošo auto gandrīz neiespējamu. Tāpēc visi brauc ļoti ātri, lai pagūtu izbraukt šaurās vietas, kamēr neviens nebrauc pretī…Un arī tie, kas brauc pretī, brauc ļoti ātri.
Brīnišķie skati no Lubenices kraujas.
Cikādes – ar tām te pilni krūmi. Pat viens eksemplārs, kas sēž tuvējā krūmā, ir pilnīgi pietiekoši, lai nevarētu normāli aizmigt.
Ceļš vijās gar kalna kori Lošinj salas virzienā. Lošinja mūs gaidīja ar brīnumjaukām ostiņām, šaurām viduslaiku ieliņām un garšīgām ēstuvītēm.
Apmetāmies milzīgajā un ļaužu pilnajā Čikat kempingā.
Lai paglābtos no skaļajām itāļu ģimenēm, kas pret vakaru sāka šmorēt gaļu uz saviem krutajiem gāzes griliem, iekārtojāmies krastmalā. Saulriets, apkārt skraidošie mazie krabīši, vīns un jūras veltes. lieliska noskaņa.
Nākamajā rītā devāmies velobraucienā apkārt Lošinj salai. Bijām iecerējuši aizbraukt līdz salas galam pa piekrasti un tad pa augsto kalna kori atpakaļ uz kempingu. Sākumā bija taka, kas vijās pa brīnišķīgu spocīgu koku mežu.
Tad taka kļuva arvien akmeņaināka un trešajā līcītī (no tiem desmit, ko bijām iecerējuši apbraukt) tā pazuda pavisam. Sākumā riteņus stūmām, tad nesām, cerībā, ka taka atjaunosies. Neatjaunojās.
Ceturtajā līcītī uzdūrāmies kādai takai, kas veda uz salas vidieni. Tipiski Horvātijai, tā bija iežogota ar augstiem akmeņu krāvumiem. Taka veda kalnup un bija piekaisīta ar asiem akmeņiem, tādēļ gan par braukšanu, gan par riteņu stumšanu varējām aizmirst. Nesām.
Nebijām vienīgie riteņbraucēji, kas iemaldījušies šajā apvidū.
Kāda laime pēc stundas takošanas bija uzdurties kalna kores lielceļam. Turpinājām augšup līdz augstākajam punktam – Sv. Ivana baznīcai.
Ceturtdaļkilometru zem mums bija redzama Mali Lošinj pilsētiņa. Izskatījās, ka mūs sagaida jautrs nobrauciens.
Atgriezāmies Cres salā un beidzot paviesojāmies salas centrālajā pilsētiņā ar tādu pašu nosaukumu.
Tad pa stāvu krauju braucām uz salas otru galu – uz putnu rezervātu un Beli kanjonu.
Beli kanjons varbūt nebija pats iespaidīgākais uz planētas, tomēr sagādāja dažus pārsteigumus. Pirmkārt jau nebija viegli atrast ieeju tajā. Otrkārt, dažu ūdenskritumu pārvarēšana prasīja iemaņas.
Taču pats briesmīgākais – no kājapakšas burtiski izsprāga aunu bars, kuri bija te noslēpušies no saules un turpināja slēpties līdz pat pēdējai iespējai.
Ā, un vēl, kāpjot augšā uz tiltu, tieši ceļā atpūtās čūska. Viņa neizskatījās priecīga, kad palūdzām to pašļūkt malā, jo tieši tur bija jāliek kāja.
Tālāk braucām ar prāmi. Uz kontinentu – uz Istrijas pussalu.
Iekārtojāmies kempingā pie Pulas. Pirmais viesis, kurš ieradās teltī 5 minūtes pēc tam, kad bijām to uzcēluši, bija kaut kāds mīlīgs dzīvnieciņš ar gredzenā sagrieztu asti..
Atstājām viesi teltī, bet paši devāmies uz masu TV skatīšanos. Šovakar kempinga holandieši, cik nopratām, gribēja, lai bumba tiktu iesista urugvajiešu vārtos. kamēr šie tur bļaustījās, apēdām zivīti.
Nākamajā dienā bijām iecerējuši pārgājienu Kamenjak pussalā. Ja godīgi, sākumā atkal domājām par velobraucienu, bet tad atminējāmies mūsu bēdīgo Lošinj pieredzi. Kamenjak bija vēl arī citas grūtības – pussalas iekšienes ceļi bija tik balti un putekļaini, ka pēc velobrauciena mēs izskatītos pēc cementa fabrikā strādājošajiem.
Pussalas galvenais objekts bija niedrājos paslēpies bārs, ko dibinājuši laikam kaut kādi briti. Iekšā tur varēja iešļūkt pa reni, bet viss iekārtojums atgādināja flinstonu laikus.
Ēdienkarte, paldies Dievam, bija papildināta ar vēlāko laiku cilvēces diženajiem atklājumiem, piemēram, sarkanvīnu. To šeit, Horvātijas karstumā, dzer ar aukstu kolu. 50/50. Kas var būt atspirdzinošāk dienas tveicē!
Kā jau nojautāt no iepriekšējiem skatiem, nav te nekāds Jūrmalas liedags. Tādēļ jāsaka paldies krokošu izstrādātājiem. Un vēl lielāks paldies tiem, kas šo patentu nokopēja un sāka ražot lētos krokošus par pāris latiem gabalā. Bez šī ģeniālā plastmasas izstrādājuma peldēšanos Adrijas jūrā tagad jau būtu grūti iedomāties.
Šovakar pie kempinga televizora pulcējās vācieši, izdaiļojušies ar meln-sarkan-dzelteniem aksesuāriem. Kamēr ēdām tradicionālo zivīti, rezultāts bija 0:0.
Tad palika žēl spāņu, kuri no kempinga publikas nesaņēma ne mazāko atbalstu. Izteicām pāris uzmundrinošas frāzes, tipa Espana muchas beteras…un šie ņēma un iesita:). Labi, ka vācu līdzjutēji bija pārāk šokēti, lai pēc spēles nāktu aprunāties ar mūsu galdiņu.
No Pulas līdz Rijekai ātrākais ceļš ir pa jūru.
Pa ceļam pabraucām garām Tito salām, tad kādai ekskluzīvai bākā ierīkotai viesnīcai
kurai, šķiet, drīz bija gaidāmi viesi…
iegriezāmies Horvātijas vienīgajā Limski fjordā
pabraucām garām pingvīnu kolonijai, kuri atspirdzinājās īpaša dresskoda pingvīnu kafejnīcā
uz mirkli iestūrējām jaukajā Vrsar ostiņā
un tad jau klāt arī bija Rovinj – jaukākā pilsētiņa, kāda redzēta Adrijas piekrastē. Ar venēciešu stila arhitektūru un milzīgu katedrāles torni pašā kalna galā.
Atgriezāmies Pulā, lai vēl apskatītu tās skaistākās vietas, piemēram amfiteātri un frī kartupeļu restorāniņu, kādi te bija uz katra stūra.
Vakarā krastmalā gatavojām tūristu vakariņas un novērojām milzīgu zvaigzni, varbūt pat planētu vai raķeti.
Pašā dienas vidū bijām nonākuši līdz Krk salai, kur pirms nedēļas aizsākās mūsu ceļojums. Arī šīs salas centrālā pilsēta saucās Krk.
Ceļus viņi te sabūvējuši tā, it kā pusdienas pauzē atveldzētos ar vīnu un kolu.
Lai nu kā, ceļš tomēr mūs aizveda uz salas tālāko galu – uz slaveno Baškas ieleju.
Nelielais trekings virs Baškas mūs palutināja ar izcili skaistām ainavām. Iesaku!
Kempingā uz savu ikvakara medību vietu bija atnācis krupītis. Viņš visai vienaldzīgi izturējās pret tūristiem, taču neviena muša gan nepamanīta nevarēja palidot garām – tās viņš veikli saķēra ar savu garo zaļo mēli.
Tumsā mēģinājām nomazgāt mašīnu ar bērnu ūdenspistoli. Neko labi nebija sanācis. Būs vien jānodod tāda, kā ir..
