Uz Sahāru: tuksnesis, Kairouanas mošeja, Kartāgas drupas…

Mūsu priekšā tagad ir tikai smiltis. Vēl viena oāze un būsim pie Sahāras malas. Ceļš taisns kā strīpa. Laikam te nemaz tik bieži nebraukā, jo šie divi ēzeļi nepakustējās no vietas ne pa milimetru – nācās viņus vienkārši apbraukt. Varbūt jau sakaltuši?

OK, klāt esam. Douz – Sahāras vārti, pēdējā oāze pirms klejojošo smilšu laukiem. Ārpusē smiltis, bet aiz šiem mūriem viss, ko vien cilvēks var vēlēties. Bet par to mazliet vēlāk. Laiks paostīt Sahāras gaisu.

Man vienmēr ir patikusi statistika. Ja neko vairāk, tad vismaz regulārus gaisa temperatūras mērījumus varu atļauties. Uzmērījums veikts ēnā zem apmetņa, tomēr esmu pārliecināts, ka mana ķermeņa temperatūra to ietekmēt nevarēja. Priekšā vairākas stundas atklātā tuksnesī. Jācer, ka uz vakaru vismaz paliks ciešamāk.

Sahārā riet saule. Tas notiek ļoti ātri, mums jāpaspēj atrast labākie skatu punkti, pirms vēl iestājusies pilnīga tumsa.

Austrumiem ir kaut kāda netverama burvība. Kaut kas man tur patīk, kaut kas atkal velk atpakaļ, bet es nevari īsti pateikt, kas.

Trīs naktī. Apkārt valda pilnīgs klusums – melna Āfrikas nakts. Spīd milzīgs mēness. Pusaizmiguši taustāmies pie brokastu galda. Ir tāda sajūta, ka kāds uz mums skatās. Vakarnakt taču nebūsim pārpīpējušies to ūdenspīpi ar zāles garšu? Tad nodevīga ūsa pavīd pār galda malu. Milzīgs, trekns, laikam dzīvo ar ģimeni zem šī galdiņa.

Pusčetros izbraucam uz El Jerid – pasaulē trešo lielāko sālsezeru. Gribam te sagaidīt saullēktu un tad doties pāri līdz Tozeur – vienai no Sahāras lielākajām dateļpalmu oāzēm. Sākumā spīd tikai mēness, bet tad pamale sāk sārtoties. Pa vientuļo šoseju aizbrauc dažas mašīnas. Apstājamies pie sāls savākšanas vietas.

Kur ir ceļotāji, tur ir bizness. Vairāki vīri bezgalīgā sāls klajuma vidū tirgo tuksneša rozes un citus minerālus. Ē, good price. Look!

Garām nobrauc kāds vietējais ceļinieks. Varbūt pēc lētā benzīna uz Lībiju? Visa šī milzīgā teritorija līdz par Alžīrijas robežai ir 50 m zem jūras līmeņa. Pēc ilgākas braukšanas parādās daži robežsargu posteņi, bet paši sargi neizskatās neko kareivīgi – priecīgi māj ar roku.

Braucam cauri Tozeur oāzei. Dateļpalmas prasa regulāru laistīšanu – vismaz reizi dienā. Ūdeni te iegūst no kilometru dziļas akas. Toties kāda ir dateļu kvalitāte! Labas kvalitātes dateles iegūst tikai tuksnesī, kur tās neskar lietus. Aiz oāzes sākas Atlasa kalni un kalnu nogāzē saglabājušās senas pilsētas atliekas.

Uzmanību! Ieejam tiešā mārketinga zonā. No kādas klinšu spraugas izlec tumša meitene un iespiež rokā mazas krellītes. Jebkuri mēģinājumi tās atdot atpakaļ beidzas ar neveiksmi – viņa atgrūž roku un aizgriežas, tad apmet loku un atkal ir blakus. Bezgalīgi jau šāda rotaļa turpināties nevar. Vita noliek krellītes uz kāda akmens. Meitene tās paķer, izlamā mūs un nošņāc, ka par fotografēšanu man viņai jāmaksā one dinar.

Braucam ar vējiņu. Apnikuši klausīties, kā izsistie amortizatori grab pa akmeņiem, palūdzam šoferim uzlikt kaut ko nacionālu. Viņš ideju uztver tīri priecīgi un pēc brīža atskan lieliska afrikāņu folkmūzika: A ja baba, ja babāā…. Šoferis pats ir pilnīgā starā, mašīnas ātrums sasniedz 100 km/h, bet viņš abām rokām sit ritmu pa priekšējo paneli un piedziedājumos dzied līdzi. Ceļš jau nu gan varēja būt labāks tādai izrādei…

Rāpjamies pāri kalnu grēdai. Tur Chebikas upe, ja vēl nebūs izžuvusi, veidos ūdenskritumu kaskādi, kas gāžas kanjonā. Nē, nav izžuvusi, un ūdens arī nav nemaz tik karsts. Laba duša. Jācer, ka Tie te nedzīvo:)

Tālāk braucam kalnos uz t.s. La Grotte – milzīgu akmens plauktu, zem kura ir tāda paša izmēra ala. No šejienes lejā laidās Angļu pacienta galvenais varonis. Labs skats uz priekškalnēm un līdzenumiem.

Nu ko, kolīdz esam tikuši pāri Atlasa kalniem, apkārt parādās dzīvība. Atkal bezgalīgi olīvu lauki, kas te mijās ar kaktusu vagām. Kaktusiem augusta sākums ir īstais ražas laiks, kad zaļie augļi tiek vārīti ik dienas. Pieaudzis vīrs notiesājot dienā pa pieciem bumbuļiem. Pēc labas kaulēšanās arī mēs esam tikuši pie labuma. Kāri iecērtam zobus auglī – tas ir salds un garšīgs, bet tad saprotam, ka nu ir pilna mute ar skrotīm līdzīgajām sēklām. Ko nu? Paveramies apkārt, bet neviens neko zemē nespļauj. Pavaicājam un saņemam atbildi, ka sēklas labi iztīrot zarnas. Varbūt tikai nevajagot pārspīlēt ar mielastu pirms miega.

Ceļmalas kafejnīcas ir lieliskas. Interesants noformējums, prezidenta bilde, virs galvas parasti griežas lieli ventilatori. Vietējās apsviež pankūku riņķī ar plikām rokām. Pēc izskata spriežot te nopērkami arī daži starptautiskie brendi.

Katrā ziņā esam kaut kur dziļi dziļi …

Jau teicu par kafejnīcām. Tās ir it visur un tajās vienmēr sēž veči. Vienreiz redzējām pilnu kafejnīcu pēc pieciem rītā. Visi sēdēja tā pat, kā dienas vidū vai vakarā. Pāris vietās uz ielas saulē izkārts kāds gaļas gabals. To laikam grillēs pusdienās. Te pēkšņi viss pamirst. Esam ceturtajā svētākajā vietā arābu pasaulē (aiz Mekas un…). Kairouana. Zaļā mošeja. Kā jau paredzējām, pie durvīm pieklājīgs aicinājums ne-islāmistiem atturēties no ienākšanas mošejā. Sēžam ārpusē un veramies tumšajā telpā, cenšoties ko saskatīt. Redz tikai pāris plikas pēdas, pavērstas Mekai pretējā virzienā.

Augšā unikāls skats uz Zaļo mošeju – no blakus paklāju veikala jumta.

Bet nu laiks priecāties. Sajūsmina nacionālā simbolika, kas atsauc atmiņā dienesta laikus padomju bruņotajos spēkos. Dejas arī negaidīti dinamiskas, ar austrumu cīņas elementiem. Vai būsim ne tur iemaldījušies? Vīrs ar alus kasti uz galvas pamanās nokratīt ik reiz tikai divas malējās pudeles. Mēles griešana ar zobenu un mīcīšanās pa stikliem ar smagu vīru plecos šķiet jau diezgan eksotiska lieta.

Peles. Vesela ģimene. Tādas vējainas, jo netālu ir valsts galvenā lidosta. Drīz esam zili baltajā Sidi-Bou-Said pilsētiņā. Vai nu tradīcijas, vai pilsētas valde, bet visas mājas te ir tikai baltas ar ziliem elementiem.

Kamēr fotografēju, gandrīz uzkāpju kaķim, kasi guļ ēnā ielas vidū. Nedomāju, ka viņi te būtu kādi svētie dzīvnieki, kā piemēram govis, bet tomēr viņus kaut kā respektē. Priekšā iznirst noslēpumainās Kartāgas drupas. Viena no Romas impērijas varenākajām pilsētām, ko romieši no sākuma atņēma feniķiešiem, bet tad turki atņēma romiešiem, neskatoties uz to, ka katru reizi tika pilnīgi nopostīta, tomēr glabā neskaitāmas vēstures liecības.

Kartāgas interesantākā vieta – tualetes. Tualetes esot bijusi vienīgā vieta, kur romiešu laikos ir bijis jāmaksā. Pirtis, baseini – tas viss par brīvu, bet te jāmaksā. Jāmaksā esot bijis par to, ka vergi visu dienu sēdējuši uz akmens briļļiem un tos sildījuši, lai pirts apmeklētāji justos komfortabli te ienākot. Tualetes telpā aplī bijuši izvietoti gana daudz caurumi un, ņemot vērā, ka tie allaž bijuši aizņemti, te raisījušās dziļas filozofiskas diskusijas. Varbūt tieši te arī dzima filozofija kā zinātne?

Atminos, manas bērnības īsākā anekdote bija: “Nēģeris sauļojas”

Tunisai piemīt īpašs galvaspilsētas šarms. Lepni bulvāri, lepnas ēkas, pat harēms un, protams, īsta austrumu tirgus ellīte.

Tēja. Lieliska, sātīga un salda, ar ciedru riekstiņiem. Tēju vajag baudīt īpašajās tējnīcās. Uz ielas gan arī dažkārt kāds paskrien garām ar tējkannu, bet tad tiek piedāvāta vienkārša zāļu tēja.

Ejam pa arvien šaubīgākām ieliņām, kādā tumšā galerijā bars veču smēķē ūdenspīpes. Te pēkšņi pieskrien viens vīrs un vaicā, vai mēs zinot, kur ir šīs pilsētas lieliskākais skatu punkts. Raustam plecus, bet viņš māj ar roku un aicina sekot viņam. Sākumā domājam, ka tas ir te pat blakus. Tomēr ejas un labirinti kļūst aizvien šaubīgāki, nemaz nerunājot par cilvēkiem. It kā nolasījis mūsu domas vīrs pēkšņi apmetas riņķī un saka, lai mēs nedomājot, ka viņš kāds bandīts. Tas rada pietiekošu uzticību, lai turpinātu viņām sekot. Pie kam mēs diez vai paši atrastu ceļu atpakaļ.

Mūsu pavadonis ienirst kādās veikaliņa durvīs. Kāpjam kādā piektajā stāvā, tad …tad izejam uz jumta terases un sastingstam uz brīdi. Mums pie kājām ir visa Tunisas Medina, augstāk par mums slejas tik dažu mošeju torņi. Tas bija tā vērts!

Laikam jocīgi būtu domāt, ka vīrs mums vienkārši ļoti gribēja parādīt skatu uz savu dzimto pilsētu. Vismaz ne austrumos. Pēc tik par ilgas maldīšanās pa ieliņu labirintu mēs atkal esam atpakaļ pie ūdenspīpētājiem. Mūsu laipnais pavadonis mūs stumj iekšā mazā veikaliņā, kas, kā noskaidrojas, esot viņa ģimenes bizness. Pēc dažu smaržu nobaudīšanas priekšā tiek celts Opium. Vīrs gan uzreiz steidz skaidrot: “No hašiš, no marihuana”. Labs aromāts. Nokaulējam no 15 naudiņām uz 7,5, par ko izpelnāmies apzīmējumu “Lithuanian bandito”. Ekskursija uz jumtu vien maksājot 3,5 no katra. Lēnām sākam atvadīties un, kā liekas, abas puses tomēr ir gana apmierinātas ar darījumu. Tas gluži vienkārši ir tirgus. Austrumu tirgus.

Paldies! Tiekamies! Varbūt atkal Āfrikā?


STĀSTI NO ŠĪ CEĻOJUMA DIENASGRĀMATAS