Zillertal – iespējams, lielākais slēpošanas apgabals visā Austrijā

…bet nu piečakarē arī ik pa laikam.

Neliels pastāsts par to, kā apguvām 662 km trašu un pie viena nosvinējām Jauno gadu. Lai labāk saprastu mūsu vērienīgās operācijas karalauku, iesaku otrā logā atvērt šo apgabala karti

Īsi pirms jaunā gada ieradāmies Zillertāles Ski apgabalā, Austrijā. Izvēlējāmies apartamentu jaukajā Fugen pilsētiņā. Un te nu mūs Zillers pirmo, bet ne tuvu ne pēdējo reizi piečakarēja. Lepni izbraukuši cauri Fūgenai, apmeklējām mīlīgo Kapfing ciematu, tad pāri sniega laukiem iestūrējām Kleinboden, un klāt arī bijām. Klein vāciski laikam ir mazs, bet boden tad vajadzētu nozīmēt “nu ļoti”. Kleinbodena gan lepojās ar savu baznīcu kalna galā, bet visādi citādi tajā tiešām nekā nebija – ne veikala, ne kroga. Ar ārpasauli mūs solījās savienot zaļais skibuss, kam vajadzēja kursēt 6x dienā ar stundas intervālu, un to viņš dažreiz arī darīja. Dažreiz. Sapratām, ka paļauties tuvākajās dienās varēsim tikai uz mājas virtuvi un līdzpaņemtajiem krājumiem.

Un nu pēc kārtas par mūsu 662 kilometru garo nobraucienu pa reģiona trasēm.. Patiesībā tas ir trašu kopgarums Zillertal apgabalā. Tā kā dažus nomaļākus paugurus neapmeklējām, toties pa daudzām super trasēm izbraucām vairākkārt, kopumā, ticamāk, savācām virs 700 km. Gandrīz kā no Rīgas līdz Maskavai ar slēpēm.

Mūsu tuvākais kalns – Spieljochbahn Fugen.

Nav neko bagāts ar trasēm, nav savienots ar nevienu citu apgabalu, toties glabā vienu patiesu pērli – 5. trasi – pašu garāko nobraucienu visā milzīgajā Zillertal reģionā. Tas ir tā vērts piecelties paagrāk, uzbraukt ar pirmo vagoniņu un tad ļauties 5,5km 12 minūšu baudai. Var pagūt reizes trīs, kamēr tauta trasi nav sabraukājusi, un tad ir jau arī krogs gan kalna galā gan puskalnē. Uz dienvidu pusi krietni īsākā 3. trase arī nav slikta, varbūt kādreiz to izcirtīs līdz pat Hochfugen – nākamajam tuvākajam apgabalam. Tagad, lai tur nokļūtu, jāsamierinās ar starppilsētu autobusu un savām 25 min.

Hochfugen

Nu ko lai saka. Vienīgā bilde tapa uz melnās 6tās trases. Laikam tādēļ, ka citas tā īsti neuzrunāja. Vai nu īsas, jeb ļaužu piebāztas. Bet 6tā ir ok

Hochzillertal – Kaltenbach

Apgabals uz 3 pakalniem. Ieradāmies tur pa tiešo no Hochfugen 6tās melnās. Pirmajā pakalnā uzreiz uzrunāja trase 3 sarkanā, īpaši tai apakšgalā sastājusies krodziņu rinda:)

Tālāk no slēpošanas viedokļa neizteiksmīgs, bet gleznains traverss uz centrālo kalnu.

kas lepojas ar dižiem 8 vietīgiem high-end pacēlājiem (ar dibena sildīšanu), bet ir nožēlojami pilns ar ļaudīm.

Ja nu tas jūs mierina – kalna galā ir zirneklis.

Un tomēr intuīcija neviļ – paša pēdējā prastā enkurpacēlāja galā sākas brīnišķīga, gleznaina, stāva, vientulīga 8. melnā. Vienreiz pamēģināsiet – gribēsies vēl!

Savukārt trešais no pakalniem (ar krustu galā) iepriecina ar 3. trasi. Šāds skats vien ir ko vērts! Tiesa, ilgais ceļš mājup pa trasi Nr.1 atgādina milzu gaļasmašīnu, kur jautrā kokteilī saplūst arkliņā šļūcēji un sporta dēļu cienītāji – pirmie rada sastrēgumus, bet otrie vispār nedomā, ko tie rada un kas aiz viņiem paliek. Sorry, bet tas ir vienīgais ceļš mājup visam šim apgabalam.

Zaļais autobuss. Kā tagad atceros – pēdējais reiss 17: 24 neatbrauca. Vienkārši neatbrauca. Citudien sēdējām uz apmales, bet šis pabrauca garām. Laikam padomāja, ka vienkārši te atpūšamies pirms ieiet mājā otrpus ielai. Vēlāk sapratām, ka gadījumos, ja līdz autobusam vairāk kā 20 minūtes, prātīgāk uzreiz likt slēpes pār plecu un klabināt uz mājām.

Zell am Zillertal un Zillertal Arena

Lai nokļūtu dziļāk ielejā, labākais transports ir vilciens. Te gan arī gadījās podi – jau minētais zaļais autobuss mūs izsēdināja pie pacēlāja un pavēstīja, ka uz staciju neiet. Uz staciju esot jābrauc ar sarkano – pēc 10 minūtēm. Ieradušies stacijā, priekšā sastapām zaļā autobusa šoferi ar visu viņa autobusu. Jauki! Citu rītu zaļais mums kā īpašu ekstru piedāvāja līdz stacijai aizvest. Sapratām, ka autobusam tur vienalga jābrauc, jo tur sākas viņa nākamais aplis. Vai nav dīvaini tie zillerieši?

Apgabals iespaidīgs, bet tam ir arī savas vājās vietas. Pirmkārt mokošais ļļoti lēno krēslinieku traverss no Ubergangsjoch uz Isskogel, kas padara apgabala izslēpošanu vienā dienā par praktiski neiespējamu. Tad vēl tādi izteikti “zapadlo” , kā 31a trase uz Gerlos – jauka trase, no kuras gala uz augšu neiet neviens pacēlājs. Un dienas vidū arī skibusi nē..

Bet ko nu par slikto vien. Ir arī brīnišķīgais krodziņš Arena Stadl 2408 virsotnē, kas ir kā pirmās palīdzības punkts visiem, kas atgriežas no mokošā Isskogel-Ubergang..brr..traversa.

Un uzreiz no krodziņa uz leju 19c sarkanā. Pērle! Klusa, interesanta.

Un 18. sarkanā arī tīri neko, lai gan apzīmējumi, lai līdz viņai nokļūtu miglā, ir manāmi nepietiekoši. Kā gan citādi mēs būtu 2 reizes nobraukuši pa 14. un tad vēl arī pa 16., kamēr jau izdevās uztaustīt pārbrauktuvi uz 18.

Hintertuxer ledājs

Vārds “ledājs” taču visu jau uzreiz izsaka! Ir vērts mocīties autobusā 35 min.

Papriecājāties par augšas trasēm? Tas viss ir štrunts – tāda zilā paradīze. Labākās trases šajā kalnā – rīta braukšanai 2. sarkanā (aiz šīs malas)..

..bet mājupceļam Tuxer-Joch krodziņš un tad pāri malai tāds šaubīgs veidojums, kas iezīmēts kartē ar raustītu līniju un kvadrātiņā, nevis aplītī ierakstītu 1a. Iečekojiet!

Penken – Horberg – Rastkogel

No paša Mayrhofenas centra gaisā uzšaujas vagons uz Penken.

Te mūs sagaida pārsteigums – austrieši savēruši uz vienas troses krēslu un kabīņu krelles. Kur, kam un kāda ēdelveisa pēc tas ienācis galvā? Tu pieliec pie kājām slēpes, bet pienāk vagons.. jeb otrādi 🙂

Penkenas kalnā lielākais izaicinājums ir nobraukt pa 12. melno. Forša, bet viltīga. Mēs oficiālo trases sākumu neatradām pat ar 3šo piegājienu. Horberg 7tā tīri neko. Rastkogel iepriecināja visvairāk. Sarkanā 2a izcila jautram nobraucienam pa pakalniņiem, braucot ar 80 km/h uz priekšpēdējās pumpas pirms krustojuma var forši uzlekt. Un lejā redzamais mājupceļš pa 16. sarkano – 16a melno arī labs.

Ja nu pēc slēpošanas kārojas īsti autentiskas vakariņas, Pasta restorāns Mayrhofenā būs īstais. Tikai jāēd ātri, jo pēdējais bānis 19:51

Austriešu Jaunais gads – tas ir svētku mielasts baznīcas pakājē,

…raķešu laišana no baznīcas kalniņa,

..vērojot visas tās kara šausmas, kas noris apkārt (sarēķinājām, ka stundas laikā, kamēr turpinājās nepārtraukta uguņošana, viens pats Kleinboden ciemats gaisā uzlaida ap 500 000 EUR),

..un, visu beidzot, vecā gada nolaišana no baznīcas kalna:

1. janvāris. Ieteicamā vieta dienas sākšanai – lielisks restorāns vēl lieliskākā vietā – klusā ielejā starp Rastkogel un Eggalm kalniem, kur var nokļūt pa 1. raustīto trasi

un dienas turpinājums Eggalm kalna virsotnē…

kas grib, lai skrien…

Lai jauks gads!