5-6. diena: Shira Camp 3840 – Lava Towers 4600 – Barranco Camp 3950 m – Barranco siena – Barafu Camp 4600

5. diena: Shira Camp 3840 – Lava Towers 4600 – Barranco Camp 3950 m.

Nakts tik gara – visu ko jau paguvu izdomāties. Tumšs te paliek jau ap astoņiem, bet gaišs tikai ap septiņiem – kā jau uz ekvatora. Telti raustīja pamatīgs vējš un smalkās smiltis pie katras izdevības spraucās iekšā. Vienubrīd gāju ārā un saliku ap telti akmeņu sētiņu – lai nevelk tās smiltis pa apakšu iekšā. Pie tam visu vakaru kaut kādi holandieši auroja un zviedza nebalsā. Laikam pirmo reizi kalnos un nezin, ka teltīm nav skaņas izolācijas. Nez, kā šodien brašuļiem ies.

No rīta tā kā nedaudz iesāpējās galva. Vakar vēl barojām sevi ar domu, ka ir jau tādi cilvēki, kam štrunta četros km sākas augstuma slimība, bet ne jau nu mēs – pieredzējušie kalnieši. Bet šorīt viņa tomēr iesāpējās. Un nepārgāja. Un brokastis arī kaut kā vairs nelīda ar tādu dedzību, kā vakar.

Ap deviņiem uzsākām garu taisnu kāpienu uz 4600 m augstajiem Lavas Torņiem zem Kilimandžaro rietumu sienas.

Pēc kādām 4 stundām bijām pieveikuši pirmos 8 kilometrus un sasnieguši augstāko punktu šīsdienas pārgājienā. Nupat atgriezās vecās labās Pamira pārgājienu sajūtas – galva sāp, ēst ne velna negribas. Piesēdām pusdienu pauzītei, bet nelīda pat lieliskie grillētie vistas stilbiņi, ko vakar vēl tiesājām ar gardu muti.

Sākās diezgan stāvs kāpiens lejup. Šķērsojām vecu lavas upi, tad atkal uz augšu.

Tad sekoja labā ziņa – taka atkal sāka strauji virzīties lejup un nozuda miglainajā Barranco ielejā. Domājot rītdienas kontekstā, ziņa gan nešķita vairs tik laba. Kā nekā mēs gatavojāmies zaudēt visu, ko šodien bijām iekarojuši. Stāstījām sev par jaukajiem skatiem, ko noteikti dāvās šī brīnišķā ieleja… lai gan katram bija skaidrs – vienīgā doma bija – kaut ātrāk pārietu tās nejaukās galvassāpes.

Organisms atjaunojās ar katru soli. Tiklīdz ieraudzīju pirmo palmai līdzīgo lobēliju vai senecio, rāvu ārā foto un pazudu no takas. Koku palika aizvien vairāk un drīz jau bijām kā īstā botāniskajā dārzā.

Pēc pusstundas no miglas iznira teltis. Sākumā dažas, tad vairāk un vairāk. Gids stāvēja pakalnā kā Napoleons virs lauka nometnes un centās saskatīt mūsējos. Puiši tikām jau cepa pankūkas un šmorēja vegetable soup, fresh.. Vita uzreiz ieritinājās guļammaisā un otros ēdienus laipni atvēlēja man. Tā ļoti jau arī nemaz negribējās.

6. diena: Barranco Camp 3950 m – 300 m Barranco siena – 200 m uz leju Karangas ielejā – garš 3 stundu traverss uz Barafu Camp 4600

Mūsu gids reti kad smējās, bet šorīt viņam likās smieklīgi, kad viņš turpmāko maršrutu nosauca par Early Breakfast Trekking [agro brokastu trekings]. Mūsu priekšā slējās 300 metrīgā Barranco siena – laba fizkultūra tieši pēc brokastīm.

Vita šo posmu apraksta dienasgrāmatā:

“Sākumposms ar tādiem kā alpīnisma elementiem – bez maz ķivere noderētu. Jāložņā virs aizas ap visādām sastingušas lavas figūrām. ..Un vispār, kā tie nesēji stiepj tās mantas – uz galvas, tad vēl kannas rokās. Nesaprotu, kā viņi spēj pārvietoties pa slīpumu nevis paši pieturoties, bet turot tos grozus, maisus un kannas.”

“Tālāk atkal taciņa – tu tā ej, ej un domā … neko jau īpašu nedomā – tikai – aha, viena stunda pagājusi, tātad piecas palikušas, vai – divas pagājušas, pēc stundas jau būsim pusē u.t.t.

Laikam var uzskatīt, ka mums paveicies ar pavāru, jo pa ceļam nākas redzēt, kā daži steigšus ar papīra ruļļiem dodas aiz tuvākā akmens. Varbūt pavāram nebija ziepju, varbūt ūdeni tējai pasmēla te pat no upītes. Kas zina, varbūt tā ir atmaksa par to, ka šiem kungiem kalnā tiek stieptas tik nepraktiskas lietas, kā saliekamie krēsli un galdi. Nudien šaubos par to nepieciešamību.”

Jāsaka, dienasgrāmatā vēl bija maigi sacīts. Patiesībā dažs labs pliks dibens bija par steidzīgu, lai meklētu savu akmeni, tādēļ rēgojās tieši takas malā – izskatījās, ka šiem cilvēkiem tobrīd neinteresēja ne trešās pasaules valstu problēmas, ne globālā sasilšana…

“Pēc trim stundām dažas kompānijas izrāda milzīgu prieku. Izrādās, viņiem šodien kāpiens beidzies! Klāt Karangas apmetne. Mēs arī uz brīdi piesēžam, tad lēni, lēni [pole pole] dodamies augšā pa slīpo nogāzi. Mums šodien jātiek līdz Barafu Hut 4700.

Kāpiens ļoti vienmuļš, ejam pa miglu, gala nav un nav, līdz kraujas malā pavīd telts. Klāt esam 14:45, tātad mazāk kā 6 stundās, lai gan ceļvedī teikts – jāiet 8-9. Šodien kalnu slimība ķērusi Kasparu. Viņš uzreiz pazūd teltī atpūsties. Labi ka mums tas vājums uz maiņām – šodien atkal es pie tējas gatavošanas.”

Ap sešiem telts durvīs parādās mūsu pavāra palīgs ar divām milzīgām spageti porcijām – sak, lai paēdam labi pirms gaidāmā nakts uzkāpiena. Apbrīnojamā vienprātībā ziedojam makaronus mūsu šīsdienas brašajiem nesējiem un dodamies pie miera. Nakts nesolās būt neko silta, tādēļ guļam ar visām virsotnes drēbēm. Es vēl salieku uz vēdera arī kameras akumulatorus. Esam pie sniega līnijas, kas redzama apakšējā bildē. Vienos naktī iziesim uz virsotni.

STĀSTI NO ŠĪ CEĻOJUMA DIENASGRĀMATAS