Inles ezera peldošie dārzi un jautro stūpu mežs, Mjanma

Šis ezers pašā Mjanmas vidienē ir viena no neparastākajām vietām, kādu jebkad izdevies apceļot. Dažādi brīnumi mūs pārsteidza ik uz soļa. Pirmais bija Inles ezera zvejnieki, kas airējas ar kāju, stāvot uz maza plauktiņa laivas priekšā. Tas esot tradicionālais Mjanmiešu airēšanas veids. Ļoti ergonomisks. Mūs patiesi pārsteidza viņu spēja saglabāt līdzsvaru, kad ezera gludo virsmu izvagoja kārtējās ātrlaivas saceltie viļņi.

Un zivis viņi ķer, seklajā ūdenī tām virsū uzmetot grozu. Ak, ja mums tā būtu Latvijā…

Šis apgabals ir Mjanmas Venēcija. Visa dzīve norisinās pie kanāliem.

Vietējā ciemata galvenā iela. Visi kā viens zelē sarkano apreibinošo arekas (beteles palmas) riekstu un spļauj siekalas turpat zemē uz trotuāra, tā ka visa iela iekrāsojusies sarkanos pleķos.

Vienīgi barbieris laikam nezelē, jo ap viņu ir tikai melnu matu kumšķi. Neviena sarkana spļāviena…

Tabakas fabrikā valda tāda viduslaiku verdzības atmosfēra. Jaunas meitenes tin vienu cigāru pēc otra.

Veču bizness, savukārt, ir sist tos cigārus gaisā

Indeinā iemaldāmies pilnīgi pamestā stūpu mežā – Shwe Inn Thein. Netverama sajūta. Ir pagājis tūkstotis gadu, kopš te kāds pēdējo reizi piedūris pirkstu.

Ezera vidū uz kādas salas  slejas vissvētākā Phaung Daw U Pagoda. Tajā izvietotas piecas plaukstas lieluma Budas statujas, kuras aplipinātas ar sprīdi biezu zelta kārtu un tādēļ izskatās drīzāk pēc lieliem, neveikliem kartupeļiem.

Galda centrā ir novietotas statuju kopijas to sākotnējā lielumā. Vai tagad redzat, cik zelta tām salipināts apkārt?

Katru gadu Pilnmēness festivāla laikā (septembrī – oktobrī) tās ar laivu tiek vizinātas pa Inles ezeru. Leģenda vēstī, ka senos laikos viena no statujām iekrita ezerā, bet, kad raudošie mūki atgriezās templī, tā priecīgi stāvēja savā vietā, itkā nekas nebūtu noticis. Festivāls ir iespaidīgs pasākums, kas ilgst 18 dienas. Figūriņas pulksteņa rādītāja virzienā ceļo apkārt ezeram un katru nakti pavada kādā no ciematu tempļiem. Procesiju vada daudzas laivas ar sinhroniem kāju airētājiem. Diemžēl mēs tur ieradāmies kādu mēnesi par vēlu, tādēļ te dažas bildītes, kuras izdevās atrast tīmekļa plašumos:

Pa netīro tempļa grīdu rotaļājas bērneļi.

Vērojam kāzu rituālu. Jaunais pāris, ruporam skaļi dārdot, ar ātrlaivu tiek vizināts pa ezera kanāliem.

Uz kādas citas salas sastopam Kayan cilts sievietes, kuras tradicionāli uzskata, ka sievietes skaistums slēpjas kakla garumā. Jau no bērnības viņas nēsā spirālveida vara apkakles, kas ar katru gadu tiek pagarinātas.

Šī vecmāmiņa savu galvu bez apkaklītes jau vairs noturēt nevar…

Ne tikai mājas, bet arī sakņu dārzi te izvietoti virs ūdens.  Katra dobe ir gara, peldoša kūdras sala. Tās var pārvietot un noenkurot citā vietā pēc patikas. Ļoti praktisks piegājiens. Un, visticamāk, šie dārzi nekad nav jālaista:) Ražas novākšana notiek no laivas, kas tālāk nekavējoši var stūrēt uz vietējo sakņu tirdziņu:)
Tā Inles peldošie dārzi izskatās no kosmosa:

Atpakaļ uz mūsu niedru mitekli lidojam jau pilnīgā tumsā. Nekādus lukturus, atstarotājus vai citas atpazīšanas zīmes te lietot nav pieņemts. Ja tumsā atskan citas ātrlaivas motora bļerkšķēšana, ir skaidrs, ka jāpastūrē malā.