Tibetas ekspedīcija: Bezgalīgi garais ceļš uz Kailašu

Šis stāsts ir par vienu no nepieejamākajām vietām uz mūsu planētas – par “Aizliegto zemi”, ko Heinrihs Harers apraksta savā grāmatā Septiņi Gadi Tibetā. Tibeta gadsimtiem ilgi bijusi slēgta ārzemniekiem un tāda tā ir arī tagad. Toreiz Tibetas augstmaņi un politiskā elite centās Hareru un Aufšnaiteru pēc iespējas ātrāk izraidīt no noslēpumainās  zemes. Arī šobrīd te var uzturēties tikai ar speciālām atļaujām un kopā ar vietējo pavadoni.

Harers raksta: Tikai daži eiropieši bija ceļojuši pa šiem apgabaliem. Mēs šķērsojām vienu pāreju pēc otras, līdz beidzot nonācām pie Bramaputras iztekas. Neskaitāmas upītes, kas iztecēja no Himalaju kalniem, baroja šo straumi. Laiks nepārtraukti mainījās. Pāris minūtēs varēja gan pārmiju salt, gan cepināties saules svelmē. Mežonīga krusa, lietus un saule drīz sekoja cits citam. Mūsu eiropiešu drēbes nebija piemērotas šīm nepārtrauktajām temperatūras maiņām, un mēs apskaudām tibetiešus par viņu praktiskajiem aitādas kažokiem ar jostu ap vidu un garām piedurknēm, kas kalpoja arī par cimdiem. 

1. diena: Lhasa – Yamdrok ezers – Gyantse (3950m)

Pēc vairākām dienām Lhasā – Tibetas garīgajā centrā, mēs bijām gatavi doties tālāk. Mums priekšā bija vairāki tūkstoši kilometru pa teiksmaino zemi. Kādi tie būs? Kādus brīnumus vēl mēs sastapsim savā ceļā? Pirmais skaistums, kas mūs pārsteidza jau uzreiz aiz Lhasas, bija Yamdrok ezers. Ar fantastisku, dārgakmenim līdzīgu ūdens krāsu.

Pirmā augstkalnu pāreja dāvāja kautkādu pilnīgi sirreālu noskaņu – vējā plandoši miljoniem lūgšanu karodziņu, vēl kūpošs ziedojumu pavards un bezgalīgs klusums un tukšums visapkārt.

Ezera ūdens, protams, bija svēts.

Aiz Yamdrok ceļš uzvijās nākamajā nozīmīgajā pārejā.  Viss atkal bija noklāts lūgšanu karodziņiem. Tibetas mērogi ir neaptverami. Kāda 7000 m augsta virsotne slējās tepat blakus pārejai! Vienkārši 7 km augsta virsotne. Mēs pat nezinājām tās vārdu.

Pret vakaru nonācām Gyantsē – pilsētiņā, kas saglabājusi patiesu senās Tibetas šarmu. Tik neparasti bija staigāt pa ielām, kur kādreiz mitinājās turīgie pilsētnieki, un iztēloties viņu tā laika sadzīvi un uzdzīvi. Gyantse uzplauka 14.gadsimtā. Tā atradās svarīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā starp Indiju, Tibetu un Butānu. Pilsēta kļuva slavena ar saviem vilnas paklājiem, kas bija labākie visā Tibetā.

    

Tibetiešu sievietes nav daudz mainījušās no tiem senajiem laikiem – arī šobrīd viņas valkā tradicionālo apģērbu un rokā virpina lūgšanu dzirnaviņas.

1427. gadā te uzcēla Kumbum – budistu templi ar 108 zālēm, kas atbilst svētajam skaitlim budismā.

 

Blakus esošajā klosterī glabājas neskaitāmi budistu svēto rakstu tīstoklīši, ko mūki cītīgi pārraksta vēl un vēlreiz. Tiesa, mūsu ierašanās mirklī visi mūki bija kautkur noklīduši. Uz beņķiem mētājās vien viņu svētku drānas.

Tibetiešu bībele aizņem veselu sienu. Harers raksta, ka katra turīga tibetieša goda lieta bija glabāt mājās visus bībeles izdevumus un vēl arī bībeles skaidrojumus, kas vieni paši jau aizņem 240 sējumus. Katrs sējums ir apdrukātu vai ar roku pārrakstītu papīra lapu kaudzīte, kas ielikta starp 2 koka dēlīšiem un ietīta zīda lakatā. Papīrs tiek izrullēts ar roku, bet drukai izmanto krāsu, ko gatavo, sadedzinot jaku mēslus.

No pilsētas cietokšņa pavērās lielisks skats uz vecpilsētas plakanajiem jumtiem.

 

Uz kāda jumta pamanījām interesantu ierīci ūdens vārīšanai – saules reflektoru. 4000 m augstumā, dzidrajā kalnu gaisā tas strādā nevainojami. Arī citos pagalmos bija šādas ierīces.

 

  

Vakarā vietējā ēstuvē izdevās nopirkt pie sienas piespraustu senu Lhasas panorāmas fotogrāfiju.

2. diena: Gyantse – Shigatse (3900m)

Mūsu brauciens turpinājās pa ieleju 4000 m augstumā, kur ļaudis aktīvi piekopa lauksaimniecību.

Shigatse mūs jau pa gabalu sveica ar savu vareno Dzongu, kas izskatījās kā Potalas pils mazais brālis. Kādreiz te mitinājās varenie reģiona vietvalži.  Shigatse ir otra lielākā pilsēta Tibetā.

Pēc iepriekšējās pilsētiņas miera, te atkal redzējām ļaužu pilnas ielas, rosīgus tirgus, jocīgus zīmolus un sajutāmies kā lielajā Ķīnā.

 

Taču ir kāda vieta, ar ko Shigatse tiešām ir ievērojama – Tashilhunpo klosteris – Panchen Lamas rezidence. Panchen Lama ir otrs augstākais garīgais līderis Tibetā, kas, tāpat kā Dalai Lama, arī ir viena no Budas reinkarnācijām. Vēsturiski starp abiem notiek cieša sadarbība – jaunā Dalai Lamas meklējumos iesaistās Panchen Lama, un otrādi.

3. diena: Shigatse – Lhatse (4050m) – Saga (4750m)

Kā jau redzams no cipariņiem iekavās, visu dienu dzīvojāmies virs 4 kilometru augstumā. Bezgalīgas Tibetas panorāmas, gaismēnu maiņas, spoža saule, kas mijās ar lietusgāzēm. Viss tieši tā, kā Harers aprakstījis savā grāmatā. Un turpmāk vairs NEVIENA KOKA. Jā, no šī brīža visu nākamo nedēļu vairs neredzējām nevienu augošu koku.

Vakarā piestājām putekļainā iebraucamajā vietā, kur viss likās gandrīz tāpat, kā pirms daudziem gadsimtiem, kad te piestāja tirgotāju karavānas. Vienīgi zirgus nu bija nomainījuši metāla spēkrati. Saga ir 4750 metru augstumā virs jūras līmeņa un sanāk, ka šie vīri spēlē biljardu Monblāna virsotnē:)

Brokastīs, gluži tāpat, kā ceļiniekiem 14. gadsimtā, te pasniedz tsampu – izkarsētus miltus, kas aplieti ar tibetiešu sviesta tēju. Garšo pēc tādas sāļas miltu tumes ar tējas piegaršu. Divi vienā brokastu produkts:)

4. diena: Saga – Manasarovar ezers – Chiu Gompa (4560m)

Šodien tā arī nenolaidāmies zemāk par 4500 metriem.  Visu dienu garām slīdēja bezgalīgas ainavas.  Brīnījāmies, kā šādā augstumā oktobrī vēl nav sniegs.

Šodienas augstākā pāreja – 5211 m.

Tibet_3235_1

Kas par tonīšiem!

Tad mūsu priekšā iznira svētais Manasarovar ezers. Saskaņā ar Hindu un Budistu priekšstatiem, no šī ezera aizsākās visas svētākās un varenākās subkontinenta upes – Inda, Ganga, Brahmaputra un Sutleja. Budas māte te esot mazgājusies pirms dēla dzemdībām. Svētceļnieki no Indijas ceļo uz šejieni jau vairāk kā 1700 gadus, lai apietu apkārt ezeram un nopeldētos tā ledainajos ūdeņos. Daudzi nes līdzi uz mājām ezera ūdeni (lai gan Lonely Planet ieteica nelietot to bez vārīšanas vai ķīmiskās attīrīšanas). Ezera krastos ir daudz svētvietu un tempļu un mēs paliekam vienā no tiem – Chiu Gompa.

 

Jāsaka, ezera ūdens priekš mazgāšanās tiešām izrādās ļoti auksts. Bet te ir risinājums – netālu no kādas nogāzes iztek karstie avoti. Spriežot pēc uzraksta, arī tie ir gana svēti. Mazgāšanās vieta iekārtota tīri pieklājīgi. Par mazu un godīgu samaksu katram klientam tiek nodrošināts individuāls ķipis, t.i. ķipī tiek ieklāta vienreizējā plēve un tas ātri tiek piepildīts ar karsto ūdeni no kalna.


5. diena: Chiu Gompa – Darchen (4560m)

Braucām apmēram 30 km uz Darchenu – putekļainu un vēja caurpūstu pilsētiņu, no kuras aizsākas Tibetas svētākais svētceļojums – Kailaša kora. Arī mēs te bijām ieradušies tieši šī paša iemesla pēc.

Un tad mēs Viņu ieraudzījām – 6700m augsto Kailaša virsotni, kas majestātiskā vientulībā slējās atstatu no Lielajiem Himalajiem.

Harers šo mirkli aprakstījis sekojoši: Ieraudzījuši kalnu, tibetieši nometās garšļaukus zemē un skaitīja lūgšanas. Budistiem un Hinduistiem šis kalns ir viņu dievu mājvieta, un visdedzīgākā visu ticīgo vēlēšanās ir reizi mūžā doties svētceļojumā uz turieni. Ticīgie bieži vien veic tūkstošiem kilometru un svētceļojumā pavada gadus. Šajā laikā viņi pārtiek no žēlastības dāvanām un cer atlīdzībā par to šaņemt augstāku inkarnāciju nākamajā dzīvē. Šurp saplūst svētceļnieku takas no visām debespusēm.Vietās, kur pirmo reizi paverās skats uz kalnu, ir sakrautas akmeņu kaudzes, kas gadsimtu laikā ir sasniegušas milzīgus izmērus. 

Pati Darčena nav ievērojama itin ne ar ko. Lonely Planet brīdina par paklīdušiem suņiem, kas var iekost. Ceļotāji te ierodas, atzīmējas armijas kontrolpunktā, un dodas svētajā korā.

Mēs tomēr nolēmām vienu nakti pārnakšņot ļoti basic viesu namā.

Darčenas galvenā iela ved tieši Kailaša nogāzes virzienā. Pagaidām izskatās ne visai, bet pēc gadiem varbūt būs smuka promenāde.

Teju 5000 m augstums. Rudens. Ledains kalnu vējš. Vietējiem bērniem tā laikam skaitās atvasara:) Jeb arī nav drēbju, ko uzvilkt…

Ak, un tie krāšņi dekorētie braucamrīki!

Tirdziņš šodien beidzies. Varbūt rīt agri no rīta, pirms koras sākuma?

Darčenas nomalē atrodam kanālu, kas arī laikam tek no Kailaša. Tas dekorēts ar lūgšanu karodziņiem un ziedotām galvām. Daudz, ļoti daudz galvām.

Esam iepirkuši pārtiku un gatavi svētajai korai. Rīt izejam agri no rīta. Sekojiet adventures.lv

STĀSTI NO ŠĪ CEĻOJUMA DIENASGRĀMATAS