Ķīnas mūris, Pekinas opera, suns un pīle

Ceļā uz Pekinu mums bija jāšķērso Lielais Ķīnas mūris – lielākais arhitektūras veidojums, ko cilvēks jebkad ir uzcēlis. Patiesībā Lielais Ķīnas mūris sastāv no vairākiem mazākiem posmiem, no kuriem daži ir viens otram paralēli. Tas ir celts divu tūkstošu gadu laikā kā nocietinājums pret iebrucējiem no ziemeļiem – kareivīgajām mongoļu ciltīm. Ķīnas mūri 3. gadsimtā p.m.ē. pavēlēja sākt celt pirmais Ķīnas imperators Cjiņs Šihuans, tomēr visgarākā un vislabāk saglabājusies Ķīnas mūra daļa ir celta Minu dinastijas valdīšanas laikā no 1368. līdz 1644. gadam. Lielā Ķīnas mūra kopējais garums ir 6350 km. Tā ir visgarākā šāda veida būve pasaulē. Tā augstums vietām sasniedz 9 m, biezums — 4,5 līdz 6 m. Ir saglabājušies aptuveni 20 000 mūra torņu un 10 000 sargtorņu jeb signāltorņu, no kuriem ar signālugunīm ziņoja par ienaidnieka uzbrukumu.

Cerējām mūri ieraudzīt apmēram šādu:

…bet kas tev deva.  Drebelīgs vagoniņš mūs nesa aizvien dziļāk mākoņos, kamēr priekšā iznira spocīgi melni apveidi. Klāt bijām!

Vietām akmens grīda bija gluda un slidena. Grūti iztēloties, kā mazie vīriņi koka klikatās te varēja pārvietoties.

Kad mūris bija pārvarēts, nonācām Pekinā.

Pekinas vecpilsēta ir mazs pleķītis, kas paslēpies aiz monstrālajām Mao laika būvēm. Runā, ka daudzi kāro visam šim reiz pārbraukt pāri ar buldozeru. Bet pagaidām te valdīja brīnišķīgs ielu tirdziņa haoss. Privāto dzīvi no ielas dažkārt atdalīja tikai kāda plēve vai bambusa aizkariņi. Un virs galvas stiepās tāds vadu mudžeklis, ka visam Latvenergo nepietiktu resursa, lai šo kvartālu apsaimniekotu.

Dikti sagribējās ēst, bet veikaliņos aina bija gauži bēdīga (vismaz mūsu izlepušajam skatam). Viss bija sausā formā un paredzēts šķīdināšanai lielajos zupas termosos.

Labākais, ko atradām tūlītējai ēšanai, bija kaltētas vistu kājas (t.i to gali ar ādu un nagiem). Apmēram tas izskatījās šādi.

Tad kaut kur nosmaržoja pēc ceptas gaļiņas. Aha – te jau tas bija – pašapkalpošanās suņu restorāniņš.

Pašapkalpošanās tādēļ, ka gaļiņa tika atnesta svaiga un mums pašiem bija iespēja to sagrillēt pienācīgā veidā.

Duksis garšoja… nedaudz pēc truša. Bet mums taču nebija citas izvēles.

Kas gan ir Pekina bez Operas! Jau laicīgi steidzāmies ieņemt labākās vietas. Šis dejas, dziedāšanas un daiļrunāšanas brīnums radās 18. g.s beigās un uzplauka Cjinu dinastijas laikā. Tradicionāli visas sieviešu lomas operā izpilda vīrieši. Izskatījās amizanti.

Tādam īsti svinīgam finālam pēc operas prasījās arī vienu Pekinas pīli. To baudīt devāmies uz kādu milzīgu 5 stāvu restorānu, kur katrs stāvs bija paredzēts kādam īpašam sabiedrības slānim. Šika vietiņa!

Ar šīm skaistajām atmiņām tad Lielās Ķīnas Ekspedīcijas dienasgrāmatu varētu arī beigt. Tiksimies atkal citos kontinentos!

Ja nu tomēr neizdevās izsekot iepriekšējiem ekspedīcijas dienasgrāmatas fragmentiem, tad tie visi ir šeit: