Ēģipte: Tuksnesī, Nīlas krastos un Luksoras varenajos tempļos un kapenēs

Decembris. Zem mums slīdošie tuksnešainie kalnu labirinti liecina, ka lidojam virs Sinajas pussalas. Tieši šeit savulaik Mozus, saņēmis atklāsmi no paša Dieva, sacerēja savus 10 baušļus. Aha, tur jau tālumā arī Sarkanā jūra, aiz kuras mūsu galamērķis – Hurgada. Nolaižoties var riktīgi pasiekaloties, veroties tirkīzzilajos rifos. Būs jau laikam tur arī jāpapeldas.

Pilsētā visur valda ziemassvētku noskaņa. Daudz egļu. Veikalu griestus nesātīgi nosējušas taupības spuldzes, tā lai maz neliktos.

Ar Vitas bērnības draudzeni norunājām satikties pie McDonalda. Pastrādājot pēris gadus tūrisma sfērā, Ivetai Ēģiptē tā iepatikās, ka viņa nolēma palikt šeit uz ilgāku laiku. Viņas vīrs, kā jau kārtīgam ēģiptietim pienākas, vēl bija darbā. Viņi te strādā tāpat, kā mēs deviņdesmitajos – bez vakariem un bez brīvdienām. Nu ģimenei nākušas klāt jaunas rūpes – jāgādā par mazo. Pati Iveta cenšas pēc iespējas integrēties vietējā sabiedrībā – uz ielas vienmēr nēsā lakatu un veikalos jau runā arābu valodā.

El Daharas tirgus ir vaļā līdz vēlai naktij. Ieklīdām kārtējā faraonu, kaķu un Anubisu figūriņu bodē. Saimnieks, arī gādīgs tēvs un vēstures pētnieks, palūdza pārējos apmeklētājus atstāt veikaliņu, tad aizbultēja durvis un aicināja mūs justies kā mājās. Vai mēs vēlēšoties karkade tēju, bērniem varbūt ko atspirdzinošu?

Neesot jau nekas jāpērk, kamēr viņš gādāšot tēju, mēs varot mierīgi palūkoties apkārt. Visi izstrādājumi tikai augstākās kvalitātes! Piemēram šī te slavenā figūra – no īsta akmens darinātais teiksmainais ēģiptiešu armijas dezertieris, kurš, lai izvairītos no dienesta, nocirta sev kāju, bet, kad pārējie ciema vīrieši atgriezās no karagājiena, visām viņu sievām bija pa bērniņam. Laikam tad viņš palika arī bez vienas rokas.

Cenas? Ko mēs ņemšot? Trīs piramīdas, šakālis, kaķis… kopā varot dot labu cenu – 790. Gandrīz nokodu krūzītei malu. Minēju, ka vairāk par 100 nevarēsim atļauties tērēt. Nav jēga detaļās stāstīt, kā Vitai tika izrauts mats, aptīts ap kaķa kaklu un dedzināts, lai pierādītu, ka tas ir īsts akmens. Kā priekšmeti tika tīti iekšā avīzēs un sagatavoti promnešanai un tad atkal tīti ārā. Kā mūsu draugs raudāja, saņēmis 190 naudiņas par savu 750 vērto preci, un kā nākamajā minūtē jau palīdzēja atrast citu veikaliņu, kurā tirgo vislabākos beduīnu lakatus šajā tirgū.

Un ne tikai lakatus. Lieliskas, izturīgas metāla lējuma ūdens pīpes arī izrādījās nākamā veikaliņa specialitāte. Tikai šeit, pa tiešo no fabrikas, kuras atrašanās vietu neviens nezin! Veikaliņa saimnieks vienu tādu silti ieteica iegādāties Reinim.

Maizes ceptuves strādāja visu nakti. Izdzirdot foto klikšķi, maiznieks vispirms nokliedza, lai dodot dolāru, bet, redzot, ka aizeju, iesvieda man ar mīklas piku.

Toties blakus esošajās ielas kafejnīcās, kurās veči sēž, sūc tēju un spēlē domino vai dambreti, manu ķīķeri uzņēma daudz pozitīvāk, viens otrs pat māja, lai viņu iefočē. Militāro posteni, kas no ielas gala vēroja manu rosīšanos caur metāla plāksnē izmetinātu ambrazūru, fotografēt gan neņēmos. Viņi jau arī neprasīja.

Noķērām diezgan pilnu mikroautobusu, kas šeit ir lētākais transporta līdzeklis (parasti 2 mārciņas no deguna). Nākamajā krustojumā šoferis kaut ko nokliedza un visi pasažieri izkāpa laukā. Tad viņš pagriezās pret mums un pavēstīja, ka no šī brīža maršrutnieks ir pārvērties par taksometru. Pēc īsas kaulēšanās, kurā es piesaucu savus ēģiptiešu draugus un ilgo pieredzi braukājot ar Hurgadas takšiem, viņš mūs aizveda līdz viesnīcai par 20 naudiņām.

Tuksnesis sākas tieši pie Sarkanās jūras un stiepjas 200 km platumā līdz auglīgajai Nīlas ielejai. Tālāk, ja dodas pāri Nīlai, tuksnesis turpinās vēl 5000 km. Tur, aiz Nīlas, ir tikai Sahāra – līdz pat Atlantijas okeānam.

Izmēģinājām dažādus veidus, lai pa tuksnesi  pārvietotos. Kamieļi, bagiji un kvadricikli ir laba lieta, tomēr smalkie smilšu putekļi tad salien visās vīlēs, šņirkst starp zobiem, bet drēbes paliek pelnu pelēkas. Patiesībā bez brillēm un sejas sarga vējainā laikā gandrīz nav iespējams iztikt. Labi, ka tirgū bijām par labu naudu nokaulējuši tos beduīnu lakatus.

Toties 4×4 sniedza īstu baudu… baudu šoferim, kurš, priecīgu dziesmu dungodams, vālēja taisnā līnijā uz noskatīto punktu tuvējos kalnos. Liekas, kāda vaina tā izskrieties ar vējiņu, taču bažas radīja daudzie lielie akmeņi, kas haotiski mētājās smilšu klajā. Ja nu iznāk uzraut ar riteni kādam no tiem?

No piekrastes kalnus šādā vīzē var sasniegt pusstundas laikā. Nolēmām paviesoties pie kādas beduīnu ģimenes, kuras vecākajai māmuļai ir apmēram 115 gadi. Neviens īsti nezinot viņas konkrēto vecumu, jo nekādas tautas uzskaites Ēģiptē nepastāv, kur nu vēl beduīniem šajos tuksnešainajos kalnos.

Tad iestājās melnā dienvidu nakts. Labi, ka tuksneša malā bija ierīkota kārtējā beduīnu apmetne. Te izskatījās krietni jautrāk.

Virpuļojošais dervišs griezās ap savu asi kādas desmit minūtes, tad apstājās, paklanījās un… aizgāja. TAISNI. Es saprotu, ka tā var ķert kaifu, bet kaut kas laikam viņiem tai podā ir neatgriezeniski sagriezies. Viņu nomainīja meitene ar kobrām. Salika no reptiļiem kaut kādu uzrakstu un tad diviem nevainīgiem jauniešiem sakarināja čūskas uz galvas. Izskatījās kā aina no ķīlnieku sagūstīšanas, kad pēdējie lūdz atsūtīt izpirkuma naudu.


Drošība te, Ēģiptē, ir pirmajā vietā!
Pēc 1997. gadā notikušā slaktiņa, kad islāma fundamentālisti Luksorā nogalināja 58 ārzemju tūristus, šos tuksnešainos apgabalus var šķērsot tikai ar militāro konvoju. Kalnos mēdzot gadīties arī uzbrukumi laupīšanas nolūkos. Milzonīgā stāvlaukumā kopā salasījās visi tās dienas braucēji un tad, pāris armijnieku pavadībā, konvojs ienira kalnos. Pa ceļam šur tur varēja redzēt jocīgu formu sargtorņus un dažas dzeloņstieplēm apjoztas apstāšanās vietas.

Un tad kalni beidzās un vienā mirklī smiltis nomainīja auglīga ieleja. Faktiski tā daudzus gadu tūkstošus bija auglīga, pateicoties regulārajiem Nīlas plūdiem, kas sanesa šajās zemēs milzum daudz upes nogulu. Tas ļāva Nīlas ielejai kļūt bezmaz vai par civilizācijas šūpuli. Bet tad, ar labās padomju zemes inženieru atbalstu, uz Nīlas uzslēja Asuānas HES. Nu plūdi ir beigušies un savs bizness atlec arī sintētisko minerālmēslu ražotājiem.

Visa dzīve šeit noris gar neskaitāmajiem kanāliem. Sānu ceļus apsargā dažnedažādās formās tērpti vīri. Pa ceļam varēja vērot pamatīgu ieroču kolekciju, sākot no šautenēm un līdz pat smagākiem automātiskajiem ieročiem. Ko īsti šie vīri pārstāv un vai tiešām nevienam nekad nekas nejauši neizšaujas?

Ēģipte ir arābu valsts. Te slejas mošejas, bet no katra plakāta smaida pasaulē vecākais un ilgāk valdošais prezidents Hosnī Mubaraks (pēc ģīmetnes gan nepateiksi:), kuram būs 80 gadi un kurš valda Ēģiptē kopš 1981. gada.

Un tad Luksorā beidzot izbraucām pie lielās Nīlas. Lieliska koloniālā laika krastmala, garām slīd tradicionālās felukas.

Rīta dzestrumā ienirām teiksmainā Karnakas tempļa labirintos. Karnakas templis ir otra ievērojamākā seno laiku vieta Ēģiptē aiz Gīzas piramīdām. Templis ir grandiozs. Tas celts par godu dievu valdniekam Amonam  divus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras (!!!). Vēlāk 1300 gadu garumā katra faraonu dinastija tam kaut ko piebūvējusi klāt (un dažkārt kaut ko arī nokalusi nost:) lai iemūžinātu sevi. Faktiski tas ir kā gigantiska grāmata, kurā aprakstīta visa senās Ēģiptes vēsture. Pēdējos tūkstoš gadus templis bijis ieputināts tuksneša smiltīs, bet 19. gs. to sāka pamazām atrakt.

Stāvējām pie Sfinksu alejas Nīlas pusē (shēmā pa kreisi) un vērāmies uz iespaidīgajām, savus desmit stāvus augstajām tempļa sienām. Tajos laikos ieejas pilonu vēl klāja arī griesti..

Pirms ieejas Kolonnu zālē lepni izslējies stāv Ramzesa II koloss. Tajā viņš atainots kopā ar vienu no savām meitām. Kolosāli liels tas Ramzess bijis salīdzinājumā ar savu meitu, kas augumā stiepjas knapi pāri viņa celim.

Kolonnu zāle sastāv no 134 milzonīgām kolonnām, kas rotātas ar senēģiptiešu  zīmēm. Kādreiz to klāja jumts un tā bija galvenā pulcēšanās vieta pirms tālākajām dāvanu un upurēšanas telpām.

Pēc pusdienām mūsu ēģiptiešu draugs vaicāja, vai nevēlamies iegādāt  te pat Nīlas ielejā audzēto karkade tēju. Viņš zinot plantācijas, kur ievāc visaugstākās kvalitātes jaunos dzinumus. Protams, par ļoti labu cenu. Grūti bija atteikt tik lieliskam piedāvājumam. Pie kam, tēja būšot tiešām svaiga – viņam tikai uzreiz jāzinot, cik kilogramus mēs ņemsim. Tad zemnieki steigšoties uz plantācijām, nolasīšot vajadzīgo daudzumu, izkaltēšot saulē un līdz vakaram mums tēja tikšot nogādāta. Paskatījos pulkstenī – mums tiešām jāpasteidzas – ir trīs un līdz saulrietam palikušas tikai kādas 4 stundas. Būs tiem zemniekiem krietni jāpasvīst. Bet neko, tēja sanāca garšīga un, laikam pateicoties karstajai Āfrikas saulei, arī lieliski izkaltēta.

Ar kuģīti vai, precīzāk, ar lielu laivu pārcēlāmies Nīlas rietumu krastā. Mums garām lepni peldēja felukas – Nīlas buru laivas, kas saglabājušas nemainīgu izskatu no faraonu laikiem.

Rietumu krastmala bija netīra, bet rosīga.

Pa ceļam uz Valdnieku ieleju bija grūti paiet garām  Memnona kolosiem. Šīs divas 18 m augstās apdrupušās Amenhotepa III statujas ir vienīgais, kas palicis pāri no kādreizējā Memnona tempļa, kurš izjaukts, lai iegūtu materiālus citu tempļu būvēšanai. Taupīgi ļaudis tie ēģiptieši!
Ziemeļu puses statuju ir vērts apciemot saullēktā, jo tad tā mēdzot dziedāt. Šitos brīnumus braucis klausīties pat imperators Adriāns no pašas Eiropas. Tā runā, ka Memnons ar nopūtu sveicot savu mammu – rītausmas dievieti Eosu.

Turpat tālāk piekalnītē jau bija redzams Gurnas ciemats – kapeņu atracēju un vienlaikus arī izlaupītāju apmetne. Otrā pusē kalnam taču atrodas Valdnieku ieleja – Tēbu faraonu nekropole. Sākot no Tutmosa I, t.i. no 1500. g p.m.ē. šeit stingrā slepenībā tika glabāti faraoni.

Katra faraona kapenes veidoja garš, bet pašaurs koridors, kas aizstiepās kalna dzīlēs. Lai kapenes neizlaupītu, tās rūpīgi aizbēra un ieeju noslēpa. Bet, lai cik viltīgi bija faraoni pirms 3500 gadiem, no mūsdienu uzņēmīgajiem cilvēkiem viņiem paslēpties neizdevās. Pašlaik Valdnieku ielejā atklātas un veiksmīgi arī izlaupītas 62 kapenes. Bet, visdrīzāk, tas nav galējais cipars. Slavenākās no tām – Tutanhamona kapenes N62 (numuri tiek piešķirti atklāšanas secībā), tika atklātas tikai 1922.gadā, pie tam ar visām to bagātībām. Britu arheologs Hovards Kārters izrādījās viltīgāks par Tutanhamonu, kas savas kapenes ieeju bija pavēlējis ietaisīt zem kāda cita faraona kapenēm, izveidojot pazemē vēl vienu stāvu. Kad Kārters ieraudzīja Tutanhamonu, tas gulēja savā sarkofāgā zem tīra zelta vāka. Mūsdienās sarkofāgs un Tutanhamona pēcnāves zelta maska atrodas Kairas muzejā, bet mūmija – Londonā.

Tiesa, Kārtera un viņa biedru dzīve pēc šīs satikšanās īpaši veiksmīgi neiegrozījās. Visa arheologu brigāde nomira tepat Gurnas ciematā no kādas dīvainas slimības. Runā, ka viņi kapeņu atvēršanas brīdī saskārušies ar kādu senu baktēriju, pret kuru cilvēcei jau zudusi imunitāte.
Nezinu, kas tur notika ar viņiem, bet es, pēc viesošanās pāris faraonu Ramzesu kapenēs, sajutos riktīgi slikti. Mocījos ar drudzi vairākas dienas.

Mums izdevās apmeklēt Ramzesa IV un Ramzesa IX kapenes. Jāatzīst – senēģiptieši mācēja aizgājējus pavadīt ar godu. Iespaidīgi rotātie gaiteņi, ciļņi ar gleznojumiem, rituāla ainām – tas viss simboliski vēsta par faraona ceļojumu uz pazemes valstību.

Te arī pats aizgājējs Ramzess IX. Nē, nē, viņu tur, paldies Dievam, nesastapām..

Valdnieku sievas un bērni tika glabāti atsevišķi no valdniekiem – Valdnieču ielejā. Slavenākās no visām tur ir  Ramzesa II sievas- Nefertari kapenes. Citi augstmaņi arī tika mumificēti un apglabāti bagātīgi rotātos granīta sarkofāgos Augstmaņu kapenēs.

Turpat netālu, kalnos atrakts un restaurēts klintī izkaltais, ievērojamās faraones – sievietes Hatšepsutas templis. Pavisam nesen no drupām atjaunotas vairākas Hatšepsutas statujas, kas rotā kolonnas.

Kāpēc gan neapmeklēt īstu, autentisku akmeņkaļu darbnīcu, mēs nodomājām.

Lai nodemonstrētu, ka ražojumi patiešām ir īsti, īpašnieks noziedoja pāris kaķus. Vispirms viņš ar savu akmens kaķi nodauzīja galvu vienam citam suvenīru bodītē tirgotam ģipša kaķim, tad  paņēma otru akmens kaķi, un nosita galvu arī tam pirmajam. Tas pārliecināja. Nopirkām no viņa skarabeju par vienu dolāru.

Atceļā sajutos pavisam nelāgi. Laikam tās Ramzesa baktērijas.

Būs jānoskalo Sarkanajā jūrā.


STĀSTI NO ŠĪ CEĻOJUMA DIENASGRĀMATAS