Gigantisko sekvoju mežos meklējot pasaulē lielāko dzīvo objektu

Tie tur lejā bija ceļa serpentīni – desmitiem pagriezienu, kas veda mūs aizvien dziļāk Sierra Nevada kalnos. Šausmīgi strauji, vienu brīdi pat piesitās tāda kā jūras slimība. Uzkāpām kādā klintī un pavērāmies apkārt. Priekšā slējās centrālā grēda ar tās augstāko virsotni – Vitneja kalnu, bet tās pakājē stiepās sekvoju mūžameži.

Apmetāmies upes krūmājā netālu no meža. Vietējā parka radio frekvencē nemitīgi skanēja brīdinājumi par lāčiem. Kaut arī kempingā saņēmām detalizētu instrukciju, parka darbinieks vēl drošības pēc arī apbraukāja visus kemperus un katram pārprasīja, vai viņš visu ir sapratis. Lieki piebilst, ka vakarā bija vēl iespējams apmeklēt lekciju … par lāčiem. Pamatideja skaidra – nekas ēdams, nekas smaržīgs un labāk vispār nekas nedrīkst palikt ārpus lāču kastēm. Ne nakts laikā, ne arī dienā, atstājot mašīnu kādā no parka stāvvietām. Nebija nekāds brīnums, ka kempingā visas vietas krūmos bija aizņemtas, toties mežmalā gandrīz neviens nebija kārojis apmesties.

Cepām gaļu. Ļoti smaržoja, tāpēc visu apēdām, lai netiktu kam? Nu protams lācītim

Tas baltais šķidrauts no ķepaiņa mūs diez vai pasargātu, bet mazajiem lidojošajiem radījumiem, no kuriem latvietim rodas lielas sarkanas pumpas, tas bija gana labs. Un patika arī citiem kempinga iemītniekiem, kas vakara gaitā nāca aplūkot neredzētos svešzemniekus. Varbūt noturēja mūs par kādiem austrumu varenajiem.

“Tas ir ārprāc!”, Vita izsaucās, kad nākamajā rītā beidzot iegājām mežā, “var jau būt lieli koki, bet šitie tak izskatās kā tabletes sarijušies!” Sekvojas ir pasaulē lielākie koki un to izplatība dabā ir visai ierobežota – faktiski tās aug vienīgi Sierra Nevada kalnu rietumu nogāzēs aptuveni 1500 – 2000 m augstumā.

Sekvojas mirst nogāžoties. Vienā jaukā dienā nogrand pērkona dārds – kāda no šīm milzenēm nogāžas. Sekvojas stumbrs ir pilns ar ūdeni, tādēļ pēc kritiena tā parasti pārlūzt un gaisā uzšļācas vesels ezers ūdens. Tā esot bijis arī ar augšā redzamo koku. Nu bet tad, kad stumbrs jau guļ, to itin ērti izmantot kā patvērumu. Zem apakšā redzamā stumbra savu kazarmu esot iekārtojis vesels armijas vads.

Sūnas. Neredzēti zaļas un milzīgas. Tās nav zaudējušas savu krāsu pat tagad, kad pārceļojušas uz Latviju.

Gājām pa putekļainu taku tajā virzienā, kur savulaik koka stumbrā esot dzīvojis ģenerālis Tharps. Taku apzīmējumi un virzieni bija visai haotiski, tādēļ ciešas pārliecības, ka uzdursimies ģenerāļa mājai, nebija.

Tieši šīs kalnu pļaviņas malā savu būdu nogāzušās sekvojas stumbrā bija iekārtojis ģenerālis Tharps. Viņš te, stumbrā nodzīvoja vairākus desmitus gadu, veicot neskaitāmus dabas pētījumus.

Uz mirkli iejutušies ģenerāļa Tārpa (tā mēs viņu iesaucām) lomā, devāmies tālāk pa teiksmainā meža takām. Vietām gadījās koki ar apdegušiem stumbriem. Interesanti, ka lielajos ugunsgrēkos viss mežs nodeg, bet sekvojas tikai apdeg un turpina augt. Biezā miza pasargā tās arī no sēnēm un kaitēkļiem, tādēļ vienīgais sekvojas nāves cēlonis ir nogāšanās. Šim milzonīgalam kokam ir pavāja sakņu sistēma bez centrālās saknes, tādēļ stiprākas vētras var kļūt tam liktenīgas. Sekvojas dzīvo līdz trim tūkstošiem gadu, tādēļ to šķērsgriezumos var pētīt tūkstoš gadu vēsturi, tai skaitā precīzi redzot, kuros gados mežā plosījušies ugunsgrēki. Uguns gadi gadskārtās iezīmēti ar melnas ogles slānīti.

Jau kuro stundu klīdām pa sekvoju mežu, koki palika arvien milzīgāki un milzīgāki, un tad mēs beidzot tuvojāmies lielākajam no viņiem, faktiski lielākajam dzīvajam objektam uz mūsu planētas – ģenerāļa Šermana kokam.

Koka pamatnes diametrs ir 18 metri, t.i. 3 vieglās mašīnas rindiņā varētu noslēpties aiz tā saknēm, bet augstums vairāk kā 80 m – kā Doma baznīcas tornis. Tā vecums tiek minēts starp 2300 un 2700 gadiem un, kad tas beidzot nogāzīsies, zinātnieki varēs to precīzi saskaitīt. Jebkurā gadījumā tas ir pieredzējis Kristus dzimšanu.

Šī sekvoja pārkrita pāri ceļam 1937. gadā. Kopš tā laika tajā ierīkots tunelis, lai autoceļš varētu netraucēti funkcionēt. Caur šiem vārtiem tad arī atstājām gigantisko sekvoju audzi. Turpmāk vēl! K. un V.


STĀSTI NO ŠĪ CEĻOJUMA DIENASGRĀMATAS

Saguaro 5-metrīgo kaktusu mežos pie Meksikas
Kaktusi 5-stāvu mājas augstumā. Kā jau tas parasti dzīvē notiek, mūsu sākotnējais plāns - ierastie...
Nāves ieleja: 53C grādīgā fēnā 85m zem jūras līmeņa
Todien bijām pievārējuši vai pus tūkstoti kilometru no Meksikas robežas līdz Joshua Tree parkam. ...
Half Dome Trail, Yosemite NP, California, jeb Kā mēs 1,5 km augstajā "Lisaja gorka" kāpām
Fresno ielejā benzīna cena svārstījās ap 2 dolāriem par galonu. Tas likās šausmīgi dārgi, salīdzi...
Bright Angel Trail, Grand Canyon, Arizona
jeb Nekad, nekad pat nemēģiniet noiet no kanjona malas līdz Kolorado upei un atpakaļ vienā dienā ...
Angels Landing trail, Zion Canyon, Utah, jeb kā ir ložņāt pa 150 stāvīgas mājas jumtu
Kādu nedēļu esam pabijuši pieokeāna pilsētu mudžeklī, kas saaudzis ap Losandželosu. Laikam tādēļ ...
Devils Garden Trail, Arches NP, Utah, jeb Orientēšanās pēc tūriņiem 30 km x 15 km klinšu labirintā t...
Brauciens līdz Arches bija vienkārši lielisks. Todien bija iecerēts veikt vairāk kā 300 jūdzes. ...
Queens Garden and Navajo Loop Trail, Bryce Canyon, Utah, jeb vienas no skaistākajām smilšakmens klin...
Izbraucot no Zion kanjona uzreiz bija skaidrs, ka viss vēl tikai priekšā. Ceļš tā arī nepacēlās...
Hwy-1 Kalifornijas pirmais ceļš. 400 ļoti gleznainas jūdzes gar Kluso okeānu.
Tieši uz Neatkarības dienu - 4. jūliju, bijām veiksmīgi tikuši laukā no Josemītu aizām. TĀ diena ...
ASV Nacionālo Parku Ekspedīcija
Pāris dienas patusējuši pa Sunset Blvd, izbaudījuši Universal Studios atrakcijas, iebriduši Klusajā ...