Hwy-1 Kalifornijas pirmais ceļš. 400 ļoti gleznainas jūdzes gar Kluso okeānu.

Tieši uz Neatkarības dienu – 4. jūliju, bijām veiksmīgi tikuši laukā no Josemītu aizām. TĀ diena mūs gluži negaidīti pārsteidza Kalifornijas vīna paradīzē – Napas ielejā. Ar lielu tautas staigāšanu un salūtiem. Tiesa, gaisā virmoja baumas, ka uguņošanu kuplināt gatavojas arī Bin Ladens, taču vīna laukos prom no lielajām pilsētām mēs jutāmies salīdzinoši droši. Amīši pa dienu ieradās ar savām piknika kastēm vietējos apstādījumos un klausījās veterānu orķestra koncertu (tiesa, pie hamburgera klāt piedzert varēja tikai sulu, jo alu ienest apstādījumos nebija atļauts – to varēja iemalkot ārpus zālāja izveidotajā bāriņā. Savukārt vakarā visa pilsētiņa pulcējās vietējā atrakciju parkā un spiegdama traucās pa amerikāņu kalniņiem.

Izrādījās, ka Napas ieleja vēl aizvien ir tapšanas stadijā. Laiku pa laikam no zemes izplūda pa sēra dvakas mutulim un karsta ūdens šaltij. Uzņēmīgi cilvēki gan uzreiz centās to izmantot. Laiku pa laikam kādu moteli greznoja uzraksts “Hot springs”. Nu jāsaka gan ka bauda bija tikai līdz ceļiem, jo, brienot dziļāk, pārņēma gluži nelāgas domas par ģimenes dzīves nākotni. Kādā temperatūrā tas ūdentiņš nāca no zemes dzīlēm, ar tādu vien bija jāsamierinās – vietējie uzņēmēji vismaz ar to bija pilnīgi apmierināti. Bet, katram gadījumam, kā jau tas pieņemts Amerikā, visur bija brīdinājumi, ka ūdens tiešām ir bīstami karsts. Bija arī lūgums nelekt tajā uz galvas. Tas viss gadījumam, ja nu sanāktu kādi tiesu darbi.

Viens tāds geizers izsprāga no zemes ik pēc 15 minūtēm, līdzi paraudams pamatīgu sēra dvaku. Runā, ka kādreiz šīs zemes saimnieks esot centies to ievadīt savu īpašumu apkures sistēmā, bet, mainoties konjunktūrai, sapratis, ka tam ir arī tūrisma biznesa vērtība.

Un, kā jau tas pieklājas vulkāniskai zemei, tā slēpj senas vēstures liecības. Tā sauktie Petrified Forest ir pārakmeņojušies koku stumbri, ko aizvēsturiskos laikos aprakuši vulkāniskie pelni un lava. Tagad koka šķiedru vietā ir kvarca kristāli, bet lieliski saglabājušās koku formas.

Labi, bet kas gan ir Kalifornijas vīnu ieleja bez viesošanās īstā vīna darītavā. Lai gan pie sevis aicināja gandrīz katra, kuras vārti bija pavērti uz vīna ceļa pusi, mēs izraudzījāmies Sterlinga vīndarus, kas piedāvāja arī braucienu pacēlāja vagoniņā virs vīna laukiem un vīna degustāciju kalna galā. Īpaši gribētos paslavēt 2002. gada Sterling Malvasia Bianca ar fantastisku buķeti un saldu aromātu. Atļāvāmies samānīt degustācijas saimnieci un tikām pie papildus porcijas.

Viegli iztēloties, kāds bija tālākais ceļš līdz San Francisko. Īpaši daudz neatceros, bet laikam jau vietējais šerifs arī saprot, ka nevar sagaidīt, ka cilvēki atgrieztos no Kalifornijas vīna ceļa skaidri kā stikliņi. Bija tilti, vairāki tilti. Lielākais no tiem – Zelta Vāri, bija pilnīgā miglā, vai varbūt mākoņos.

SF pārsteidz ar savām ielām. Filmās, protams, bieži redzēti gan amerikāņu dīvāni, kas palēkdamies drāžas pa SF ielām, gan tramvajs, kas nereti pazaudē vadību un savā ceļā uz okeānu samīca ne vienu vien mašīnu, par cilvēkiem vispār nerunājot (jo tie jau nav filmu galvenie varoņi). Tomēr, nonākot reālā sastrēgumā pirms slavenās Lombarda ieliņas (skat lejāk, ieliņa, kas līkumo no kalna starp puķu dobēm), pārņēma bailes. Kaut kad sen atpakaļ autoskolā gan bija tāds vingrinājums, kā apstāšanās uz estakādes, bet ne jau situācijā, kad aiz tevis pus metra attālumā tusē šī gada modeļa Chrysler vai Chevrolete. Iedomājieties tipisku Rīgas sastrēgumu, bet 30 grādu slīpumā…

China Town – SF dvēsele. Kaut kas ir tajā visā, kaut kāda jocīga aura, kaut kāds kultūru sajaukums. Sēžam Ķīniešu restorānā un baudām milzīgus omārus, kad pa durvīm ieveļas riktīgs karnevāls ar pūķiem un tamburīniem. Nodejo vienu deju un aiztrauc tālāk pa ielu. Kas tas bija, kāpēc?

Un tad beidzot ieraugām OKEĀNU.

Vispār laiks diezgan skarbs. Jau sākot no Sanfrancisko esam nonākuši biezā dūmakā. Tas nav tā, ka nevarētu redzēt neko sev apkārt, tā drīzāk ir sajūta, ka debesīm uzlikts smags vāks. Uz vakaru šī sajūta tikai pastiprinās. Izbraukuši no Sanfrancisko piepilsētām, pēkšņi esam nonākuši pilnīgi mežonīgā apvidū. Te nekā nav – tikai ceļš, apakšā klintis un okeāns, augšā kalnu grēda, kas stiepjas simtiem kilometru uz dienvidiem Kartē arī tukšums, kaut kāda apmetne iezīmēta nost no šosejas uz kalnu pusi, bet nav saprotams, kā tur vispār nokļūt. Mēģinām novērtēt attālumus un sākam lūkoties pēc apzīmējumiem. Diemžēl nekas līdzīgs kempinga norādēm tā arī neparādās. Sāk krēslot un no okeāna puses pūš pamatīga auka. Diez vai mūsu telts te vispār noturētos. Tad pa vienīgo mazo celiņu, kas daudzu desmitu jūdžu laikā iegriežas kalnos, sākam braukt prom no okeāna. Ja ir ceļš, jābūt arī cilvēkiem. Nudien, pēc kādas jūdzes pirmo pauguru aizsegā iekārtojušās pāris mājas un benzīntanks. Saimnieks, paskarba izskata vīrs, māj tumsā un saka, ka te pat pēc jūdzēm astoņām ir dabas parks un tur būšot viens kempings. Pēc kāda laiciņa nonākam ceļu sazarojumā, bet te nav norādes ne uz dabas parku, ne uz kempingu. Braucam pa labi, bet drīz vien rodas sajūta, ka ceļš sāk griezties atpakaļ uz okeānu. Pēc astoņām jūdzēm nekas neparādās. Tad braucam atpakaļ un mēģinām otru zaru. Tas kļūst arvien aizdomīgāks, nu jau uz ceļa vairs nevar samainīties divas mašīnas, toties labā zīme ir tā, ka esam iebraukuši mežu biezoknī, kas vairāk atbilst dabas parka statusam. Astoņas jūdzes nu jau tā kā būtu nobrauktas, devītā arī iet uz beigām, kad pēkšņi meža biezoknī ievērojam gaismiņas. Tās deg starp kokiem visādās vietās, nu tā kā svecīšu svētkos Meža kapos. Saskatāmies un noelšamies – laikam sektanti.

Ja jau reiz esam tik ilgi maldījušies, jāpārbauda, kas tas tomēr ir. Pēc nepilnas jūdzes ceļš beidzas pie būdiņas, kas izskatās pēc ieejas kempingā. Un patiesi, laipns parka administrācijas darbinieks painteresējas, uz cik dienām esam pie viņiem atbraukuši un rāda mums svecīšu meža virzienā. Tumsā jau tā pat neko nevar redzēt, tādēļ atrodam ierādīto vietiņu un tūliņ arī ejam pie miera. Toties rītā ar lielu interesi raušamies ārā no telts. Pārsteigums – mēs esam skaista sekvoju meža vidū, bet mūsu iedomātie sektanti izrādās jaukas amerikāņu ģimenes ar bērniem.

Šodien īsts rallijs. Mēģinām pārvarēt piejūras kalnus un nonākt atpakaļ iekšzemē, lai izbrauktu cauri Silikona ielejai. Kādas divas stundas iznāk padarboties pa kalnu serpantīniem. Interesanti, ka te, otrā pusē, no dūmakas vairs nav ne vēsts. Tā paliek iekārusies kalnos. Pirmā lieta, ko nolemjam darīt iekšzemē – paēst brokastis. Re, te pat arī tradicionālais Denny’s restorāniņš. Mums kaut ko no brokastu ēdienkartes, nu varbūt sendviču. Jā, jā, katram vienu. Kad ēdieni tiek sanesti, domājam, kā pieklājīgāk pateikt, lai iesaiņo līdzi mūsu kempingā palikušajam kaķītim. Brīnāmies, kāda jēga skaitīt katru kaloriju jogurtā, ja brokastīs pieņemts apēst kaut ko tik lielu! Ak, pie kam tas jau nav viss, jo priekšplānā redzamā bumbiņa izrādījās liela miltu klimpa ar mērci, kas nākot klāt pamatēdienam kā bonuss. Un vēl pāris milzonīgi tosti ar medu – vienkārši uzkodai.

Viena lieta gan priecē – virtuvē jābūt nevainojamai tīrībai. Liels plakāts uz tualetes durvīm atgādina likumu, kurš prasa restorāniņa darbiniekiem nomazgāt rokas katru reizi, kad viņi atgriežas no tualetes.

Iebraucam Silikona ielejā. Un ne jau tādēļ, ka te iegūtu vairumu zemeslodes silikona krājumu. Te plašās teritorijās mīt pasaulē vadošie IT koncerni.

Monterejas pussala.

Skaisti. Romantiski. Mazliet mietpilsoniski. Ļoti dārgi (spriežot pēc sapņu namiņu izmēriem).

Posmā no Monterejas līdz Carmelai saaugušas cipreses. Vienas no vecākajām uz zemeslodes.

Tālākais ceļš pārsteidz ar vientulību un apbrīnojamām krāsām. Vairākas reizes pēkšņi apstājos, lecu ārā un fočēju, aizmirsdams, ka aiz manis varbūt steidzas strīpa ar mašīnām.

Patiesi vientulīgs ir šis ceļš, ko kalni pilnīgi nošķir no kontinenta Bet ir cilvēki, kas arī šajos skarbajos apstākļos uzsākuši savu biznesu. Ar vienu tādu liktenis mūs saved kop’, kad sāk aptrūkties degviela. Tuvākajās 50 jūdzēs kartē iezīmēts tikai viens punktiņš, kurš, kā izrādījās, sastāvēja no pāris mājām Šosejas malā bija benzīna sūknis, lepna Texaco zīme un aplupis furgoniņš, no kura dārdēja vidējo viļņu radio un kurā, pēc visa spriežot, mita šī benzīntanka saimnieks.

Ar strauju loku pieripojām pie sūkņa. Uz skalas rēgojās kaut kāds nesaprotams cipars. Sākām lūkot pēc saimnieka, lai noprasītu benzīna cenu. Tur jau viņš nāca laipni smaidot. Jautāju, cik tad maksā, bet viņš ar platu žestu norādīja uz skalu, sak, vai tad es neredzot. Drošības dēļ apgāju sūknim riņķī un paskatījos no otras puses – nē, ar skalu viss bija kārtībā. (Te man tūliņ jāpiezīmē, ka pie lielajām pilsētām cena bija 1,6 $ par galonu, bet Josemītu kalnos mūs nošokēja 2,1 $). Vēlreiz pārjautāju, vai cena ir domāta par galonu. Saimnieks apstiprināja. Tad taujāju, kur te varētu būt vēl kāds benzīntanks. Vīrs tūdaļ prasīja, uz kuru pusi tad braukdami. Padzirdējis, ka uz Losu, viņš nosmīnēja, ka tajā virzienā paliks vēl dārgāk. Lai gan tas nu izklausījās pēc riktīgas krāpšanas, tomēr iztikas minimumu mūsu mašīna te saņēma – vismaz lai izvilktu nākamās 50 jūdzes līdz kārtējam miestam.

Kalni pamazām atkāpās nostāk no okeāna un mēs tuvojāmies slavenajām Santa Barbaras pludmalēm. Kādas pārdesmit jūdzes pirms Santa Barbaras kartē sāka parādīties kempingi. Pie jūras. Pilni. Nu tik pilni, ka jau trešajā vietā mūs laipni pasūtīja vienu māju tālāk. Tiesa, te parādījās cerību stariņš – otrpus ceļam esot vēl viens privāts kempings. Te mūs uzņēma itin laipni, tikai atvainojās, ka telts vietas gan nebūšot. Toties esot kaut kas labāks un tieši kā priekš mums. Tā esot mēbelēta luksus telts. Devāmies apskatīt – brezenta telts ar gultu, laikam savākta kādā skautu nometnē. Varbūt tas pat labāk, nebūs jāceļ savējā. Kempingu atstājām īsi pēc tam, kad bijām nonākuši līdz cenai. Lai gan pēc speciālās atlaides saņemšanas tā saruka no 140 uz 110 USD, mums tomēr tas šķita mazliet par dārgu šāda tipa apartamentam. Ceru, mēs pārāk neaizvainojām kempinga saimnieku.

Tā nu atkal tuvojās nakts un atkal mēs bijām bez mājām. Nolēmām meklēt kalnos.

Tas tik bija stilīgi – mēs braucām pa šauru, šauru celiņu augstu virs Santa Barbaras, sekojot norādei uz kārtējo dabas parku. Vietā, kur likās, ka būsim palikuši divatā, t.i. mēs un daba, pēkšņi uzdūrāmies milzīgam pastkastīšu stendam. Pastkastītes Amerikā ir kā vizītkartes, kas ataino to saimnieku stilu un uzskatus. Diemžēl mums tās neko labu nesolīja. Pirmajā mājiņā, kas bija uztupusies neiespējamā vietā uz pašas kalna kraujas, mums ieteica doties atpakaļ uz lielo ceļu un pabraukt vēl gabaliņu iekšzemē…

Tikai pēc stundas atklājām lielu ezeru ar lieliski ierīkotām apmetnes vietiņām. Un bija jau arī pēdējais laiks lai kurinātu pavardu un piebeigtu visu dienu izvadātos barbecue krājumus.

Santa Barbaras vecās laipas ir apskates vērtas. Atkal kaut kas no Holivudas filmām. Un lieliski jūrnieku krodziņi ar vīnu, alu un jūras veltēm, un skatiem uz milzīgām jahtu piestātnēm. Var jau arī izbraukt pa promenādi ar kādu vietējā ražojuma velorikšu (tiesa jāmin vien būs pašam).

Bija skaisti. Uz redzēšanos Amerika!
Ak, kaut tik nebūtu pārsteigušies ar atvadīšanos – pirms LA lidostas tāds korķis 5 joslās, ka nav pat aptuvena nojausma, vai pagūsim uz lidmašīnu.

Paguvām.

K un V.


STĀSTI NO ŠĪ CEĻOJUMA DIENASGRĀMATAS

Gigantisko sekvoju mežos meklējot pasaulē lielāko dzīvo objektu
Tie tur lejā bija ceļa serpentīni - desmitiem pagriezienu, kas veda mūs aizvien dziļāk Sierra Neva...
Saguaro 5-metrīgo kaktusu mežos pie Meksikas
Kaktusi 5-stāvu mājas augstumā. Kā jau tas parasti dzīvē notiek, mūsu sākotnējais plāns - ierastie...
Nāves ieleja: 53C grādīgā fēnā 85m zem jūras līmeņa
Todien bijām pievārējuši vai pus tūkstoti kilometru no Meksikas robežas līdz Joshua Tree parkam. ...
Half Dome Trail, Yosemite NP, California, jeb Kā mēs 1,5 km augstajā "Lisaja gorka" kāpām
Fresno ielejā benzīna cena svārstījās ap 2 dolāriem par galonu. Tas likās šausmīgi dārgi, salīdzi...
Bright Angel Trail, Grand Canyon, Arizona
jeb Nekad, nekad pat nemēģiniet noiet no kanjona malas līdz Kolorado upei un atpakaļ vienā dienā ...
Angels Landing trail, Zion Canyon, Utah, jeb kā ir ložņāt pa 150 stāvīgas mājas jumtu
Kādu nedēļu esam pabijuši pieokeāna pilsētu mudžeklī, kas saaudzis ap Losandželosu. Laikam tādēļ ...
Devils Garden Trail, Arches NP, Utah, jeb Orientēšanās pēc tūriņiem 30 km x 15 km klinšu labirintā t...
Brauciens līdz Arches bija vienkārši lielisks. Todien bija iecerēts veikt vairāk kā 300 jūdzes. ...
Queens Garden and Navajo Loop Trail, Bryce Canyon, Utah, jeb vienas no skaistākajām smilšakmens klin...
Izbraucot no Zion kanjona uzreiz bija skaidrs, ka viss vēl tikai priekšā. Ceļš tā arī nepacēlās...
ASV Nacionālo Parku Ekspedīcija
Pāris dienas patusējuši pa Sunset Blvd, izbaudījuši Universal Studios atrakcijas, iebriduši Klusajā ...