Skaistākie pārgājieni Bulgārijas kalnos

Lai pārliecinātos savām acīm, ka Bulgārijā ir arī skaisti kalni, mums bija jānobrauc 400 km no piekrastes līdz pat Sofijas pievārtei. Sākotnēji navigātors mūs trenkāja pa lauku ciematiem, cauri gleznainiem vīna laukiem. Tad parādījās bezgalīgas saulespuķu pļavas un autobānis. Atpakaļceļā atklājās, ka bijām līkumojuši paralēli autobānim kādus 50 km, jo šogad pabeigtais posms vienkārši vēl nebija nevienā navigācijas ierīcē.

Tiesa, kā bijām nost no maģistrāles, ceļi dramatiski pasliktinājās. Tik bedrainus ceļus nebijām redzējuši pat Latvijā. Vietām bedres bija aizlāpītas, bet vietām kā pārsteigums atstātas pašā ceļa vidū. Vienā tādā mūsu auto gandrīz šķīrās no riteņa.

Iebraucām kalnos. Nedaudz atgādināja Alpu mazos ceļus.

Pirmās dienas pārgājiens bija paredzēts uz 7 Rilas ezeriem. Līdz tiem varēja kāpt no vairākām pusēm. Mēs izvēlējāmies taku, kas sākās no Pioņerskaja apmetnes. Bet.. te nu bija. Izrādījās ka Google karte nedaudz samelojusies, un ceļš, kas no Borovecas ved uz Pioņerskaja, dabā nemaz neeksistē. T.i. tas teorētiski gan pastāv, bet pa to var izbraukt ar meža tehniku. Tā nu meklējām alternatīvu, kas izrādījās Vada apmetne. Kādā tūristu mītnē mums izstāstīja ceļu – uz lielā ceļa būšot norāde, tad mums jānogriežas un jābrauc kādus 4 km līdz pat stāvvietai.  Maršruts esot populārs un mēs visur atradīšot norādes.

Sākumā nedaudz šaubījāmies, vai tiešām šeit sākas ceļš uz slaveno Vadas apmetni.

Tad tomēr atradām vienu nepārprotamāku norādi.

Ceļš bija izcili slikts, vietām izskalots un nobrucis, un atdūrās šī vīra pagalmā. Vīrs paziņoja, ka esam sasnieguši Vada apmetni un nu mums jāmaksā par stāvvietu 5 levas. Iedevām viņam 2 levas, lai sanāk aliņam paša izveidotajā veikalā. Vīrs kaut ko murmināja par rietumniekiem, kam esot jāmaksā vairāk…

Oficiālā maršruta karte  bija tapusi tālajos 60-tajos, kad krāsoja ar pindzeli un vēl nepazina digitālo druku. No tās varēja vienīgi saprast, ka taka taisnā ceļā mūs izvedīs pie 7 ezeru apmetnes.

Nedaudz cita aina pavērās, kad uzgājām mūsdienīgāku eksemplāru.  Maršruts esot veicams 3 stundās vienā virzienā.

Sākām kāpt pa ceļu, ko Google onkuļi piedāvāja braucienam uz Pioņerskaja. Ceļš bija 30 grādu slīpumā un to līdz pusei bija izgrauzis strauts.

Tālāk pa jauku taku cauri alpu pļavām un drūmam egļu vērim.

Tālāk cauri pundurkociņu un krūmu audzēm sasniedzām kalnu pļavas.

Ūdenskritums iezīmēja pirmo ezeru. Rilas 7 ezeri veido tādu kā kaskādi, kur ūdens no augstākā ezera ieplūst katrā nākamajā. Lai apskatītu visus 7 ezerus, mums no šejienes bija vēl jākāpj vismaz stunda.

7 ezeru apmetne slējās otrā ezera galā.

 

Augstāk iesāņus bija redzams trešais ezers.

Virs tā otrā pusē ceturtais, kas vasaras vidū rotājās ar sniega nogāzēm.

Pēc krietna kāpiena sasniedzām piektā ezera malu. No šejienes jau pavērās plašāka ainava uz 2., 3. un 4. ezeru.

Sestais ezers jau izrādījās pa pusei aizsalis.

Un tad jau arī virsotne! Visi 7 ezeri kā uz delnas!

Te panorāma ar 6 ezeriem (septītais mazākais  Asaras piliens man paliek aiz muguras). Klikšķiniet lai redzētu lielāku.

Un te ierakstīts turpceļa maršruts. Atpakaļceļā veicām to pašu pretējā virzienā. Kopā sanāca teju 18 km un 1100 augstuma metri.

Pārbraucienā uz Borovecu jauni šķēršļi – govis. Tās nelielos bariņos klīda pa ielām, pašas atgriežoties mājās no ganībām. Inteliģenti dzīvnieki.

Borovecā bija jūtama slēpošanas kūrorta gaisotne, tiesa tādā postpadomju izpildījumā. Vasarā gan daudz krodziņi stāvēja tukši.

Vienu jauku iestādījumu tomēr atradām. Viņi te mīl gaļas podiņus un laiviņas. Gatavo tos, sasautējot ar dārzeņiem trīs veidu gaļu: jēra,  vistas un jaunlopa, un tad to visu vēl aplejot ar sieru. Garšīgi!

Uz nakti iekārtojāmies kādā no apartamentu kompleksiem. Mūsu apartamentu sargāja Vienradzis :).

No Borovecas pirmos 8 kilometrus līdz Jastrebecai veicām ar kalnu pacēlāju. Tas prasīja vairāk kā pusstundu.

Pacēlāja galā mūs gaidīja slēpošanas paradīze, kam šobrīd manāmi nebija īstā sezona.

No Jastrebecas līdz Musalas apmetnei bija salīdzinoši lēzens gājiens. Ielejas galā, kādus 7 km no mums slējās Musala – Bulgārijas un visu Balkānu augstākā virsotne.

Stundā ar kapeikām bijām sasnieguši Musalas apmetni. No šejienes taka kļuva daudz stāvāka un rāpās pa morēnām un ledāju uz Everest apmetni.

Everest apmetne bija iekārtojusies Ledus ezera malā. Te varēja iebaudīt zupu un tēju, un vajadzības gadījumā arī pārnakšņot.

Pēdējais 40 min posms.

Lejupceļam izvēlamies citu maršrutu – cauri pundurpriežu biežņai. Skaisti jau ir, bet no kāpšanas viedokļa tā noteikti nebija labākā izvēle.

Lielisks atspirdzinājums pēc pēdējām pāris stundām, ko nācās pavadīt uz putekļainas takas pašā karstākajā saulē.

Tad vēl 6 stundas mašīnā… bet tas bija tā vērts, lai noskalotu kalnu sviedrus un putekļus lieliskajā Melnajā jūrā!

Vairāk par Melnās jūras krastu pirmajā šī ceļojuma stāstā

Bulgārijas Saulainais krasts