Skotijas kalni un uzkāpiens UK augstākajā virsotnē Ben Nevis

Nu ko, kas tad vajadzīgs, lai iekarotu UK augstāko virsotni?

1. Jāsagaida kārtējais Ryanair lēto biļešu piedāvājums uz Glasgow.

2. Jāpiemeklē apģērbs atbilstoši Skotijas gadalaikam:

3. Internetā jārezervē mazlitrāžas mašīnīte, vēlams ar manuālo kārbu, lai pilnībā izbaudītu ne tikai labā pagrieziena izpildīšanu, bet arī ātrumu pārslēgšanu ar kreiso roku šī pagrieziena laikā:)

4. Turpat internetā jārezervē pirmās nakts B&B kādā mazā Glāzgovas piepilsētā.

Un aidā!

Pirmās 20 jūdzes ceļš šķērso mūžzaļos Skotijas lowlands.

Sasniedzot Loch Lomond, iespējama atelpa, veroties pirmajos kalnos. Ja vien migla atļauj tos saskatīt… Runā, ka vismaz dažas dienas gadā tas esot iespējams. Tad lielisks posms pa šauru celiņu gar pašu Loch Lomond krastu. Te beidzot var aprast ar mašīnas gabarītiem, jo ir jāizvairās no pretī traucošajām karavānu kulbām un piekabēm ar jahtām (vadītājam labajā pusē!), tai pat laikā nenoskrāpējot blakus sēdētāja vaigu gar klinšu radzi (kreisajā pusē!). Un čammas uz ceļa viņi te nemīl.

Aiz Loch Lomond sākas Highlands – brīnišķīgās Skotijas augstkalnes!

Purvainas ielejas te mijās ar lēzenām kalnu grēdām.

Tālāk ceļš ved uz augstkalnu apgabaliem, ja tā, protams, var nosaukt kilometru augstās sopkas.

Pasakainās ainavas vislabāk izbaudīt, veicot kādu posmu no slavenā West Highland Way – 8 dienu pārgājiena, kurš beidzas Fort William. Te daži skati no Glen Etive.

Glencoe apgabals 1-2 dienu gājienā no Fort William ir īpaši gleznains. Ieskatam dažas bildes!

Loch Linnhe līcis liecina, ka esam pārvarējuši kalnus un tuvojamies Fort William.

Ceļu pa laikam šķērso kuģi.

Esam Fort William. Nolemjam iziet Glen Nevis taku un atrast kādu punktu netālu no Steall ūdenskrituma. Tas ir viens no Skotijas slavenākajiem trekinga maršrutiem. Jauks kanjons, laba taka, iespaidīgs ūdenskritums.

Lieliskā taka vēlāk pazūd riktīgi staignās un ūdens pielietās pļavās. Pa ganībām uz leju tek ūdens tērces un, lai no tām izvairītos, neapzināti kāpjam arvien augstāk un augstāk pa nogāzi. Bet labāk nepaliek un nākas vien skriet pa staigno nogāzi atkal lejā. Pie vecām drupām atrodam savu pirmo Skotijas ģeopunktu.

Vakars viesu mājā paiet žāvējot kājas un gatavojoties rītdienas lielajam kāpienam.

Rīts ataust negaidīti cerīgs. Vietām pat ir redzamas zilas debesis! Tas, protams, neattiecas uz virzienu, kurā melnos mākoņos ieurbies Ben Nevis.

Un, jo augstāk kāpjam, jo bezcerīgāka paveras aina. Ceļa trešdaļā beidzot esam tikuši zem mākoņa malas. Temperatūra nokritusies līdz +5 grādiem un vēja brāzmas nes lietus šaltis gandrīz horizontāli. Neilona biksēm vajag dažas minūtes, lai ūdens tērcītes tiktu cauri un gar kājām sāktu tecēt zābakos.

Pēdējā stunda paiet maldoties mākoņos un meklējot taku no viena akmeņu krāvuma uz nākamo. Diemžēl cerība, ka mākoņos iekšā lietus nelīs, neattaisnojas. Gluži otrādi, slapjums vēl vairāk apņem no visām iespējamām pusēm.

Pēdējie 1000 m šķiet bezgalīgi, līdz beidzot no miglas iznirst spocīgas būves. Paceļam karogu oficiālajā virsotnes postamentā (4409 ft), tad mēģinām iekarot vēl augstāk uzcelto meteorologu namiņu. Tas izrādās auksts un tukšs, ne miņas no gaidītā siltā patvēruma. Tad aizslidināmies pa slapjajiem akmeņiem līdz Britānijas augstākajam ģeopunktam un tad steigšus tinamies no šīs elles.

Lejupceļš gan palutina ar pāris jaukiem skatiem, bet to noķeršanu var nosaukt par īstām fotomedībām. Kā tik aparāts ir izrauts no azotes, skaistajam skatam priekšā aizsteidzas kārtējais mākoņa vāls.

Finālā pie apakšējām ganībām Ben Nevis no mums atvadās ar rekordspēcīgu lietusgāzi, lai pārliecinātos, ka sauss tiešām nav palicis pilnīgi nekas.

Upītes dienas laikā ir izgājušas no krastiem un vairāki ceļi applūduši.

Viesu nama puisis ir saprotošs un palīdz mums nostiept žāvējamās virves kādā neaizņemtā istabiņā. Diemžēl ar apkuri tur tā pavājāk. Skoti savā taupībā ieprogrammējuši apkuras radiatoriem max 1 stundu, līdz tie atkal jāieslēdz pa jaunu. Raugoties, kā no piedurknēm un starām uz grīdas tek ūdens tērcītes, nolemjam izveidot paātrinātas žāvēšanas instalācijas tieši virs radiatoriem. Izmantojam visu namā atrodamo mēbeļu fragmentus.

Svētdienas rīts. Lielās Skotu brokastis sastāv no olām, pupām, desiņas, šķiņķa, pankūciņas, ceptas maizītes un, jāsaka, maksā visai pieņemami. Salīdzinot ar līdzīgu cenu par pāri pretī tirgoto tautieša Mc Donalda produkciju, ieguvums ir neapstrīdams. Nolemjam nopirkt suvenīram pāris skotu aliņus, bet no plauktiem mūs attur sarkana lenta ar uzrakstu, ka alkoholu pārdod no 10:00 katru dienu, izņemot svētdienas, kad uzlāpīties atļauts tikai no 12:30. Ej nu saproti tos skotu likumus.

Atgriežamies Glasgovā un apmetamies pašā centrā, mazā kalnainā ieliņā kādā klasiskā britu motelī. Vēsturiskas, čīkstošas kāpnes, sīkrūtots jumta lodziņš ar skatu uz akmens plāksnītēm noklāto jumtu, šķība grīda un mēbeles, tējkanna numurā un tualete trepēs.

Un tepat lejā, ja vien izdodas nokāpt pa sašķiebtajiem pakāpieniem, lieliska pubu un citu ēstuvju izvēle.

Nobaudām tradicionālo haggis, kas gatavots no visādām iekšām, kā var saprast: Haggis is a traditional scotland dish made of sheep or calves viscera minced with oatmeal, suet, oatmeal and onions and boiled in the animal’s stomach

Rakstos minēts, ka Halloween tradīcija, pirms to uzķēra amerikāņu popkultūra, ir aizsākusies no ķeltiem tieši šajā pasaules nostūrī. Ir nākamā diena pēc Halloween, bet par svinībām liecina tikai atsevišķu naktsklubu noformējums. Pat Rīgā, Audēju ielā, to savulaik svinēja vērienīgāk…

Bet vispār būs jāatbrauc vēlreiz, kad nelīs..:)

[bingMap maptype=”birdseye” location=”Glasgow city hall, Glasgow, UK” width=”700″ height=”350″ pp=”false”]