Itālija

Sellaronda Itālijas Dolomītos: 500 km kalnu slēpošanas trašu!

Tags: dabas brīnumi kalni kalnu slēpošana UNESCO

Uz Dolomītu Superski apgabalu! Izvizināties ar 200 pacēlājiem un izbraukāt 500 km nobraucienu!

Viltīgais Lūsis – mūsu nacionālā čarteru aviolīnija, mūs kā parasti piečakarēja. Lūsim vajadzēja pārvērsties par ērgli jau ap 11.00 rītā, bet tā vietā viņš mūs 2 reizes pabaroja ar 5Ls ēdināšanas taloniem un ap 6 vakarā pavēstīja, ka Smart Lynx vietā lidosim ar mīļo nacionālo aviokompāniju Air Baltic. Šo nelielo izmaiņu rezultātā galā nonācām pirms pusnakts un nevis Bergamo, bet Milānas lidostā.

Beigu beigās savu kalnu ciematiņu sasniedzām ap 3.30 naktī. Transfēra autobusa šoferis mūs laipni izsēdināja pilsēteles centrā un ar roku pamāja kalna virzienā. Sapratām, ka mūsu apartaments jāmeklē tur. Izstaigājām naksnīgās ieliņas, taču iecerētais gaišais Alpu stila nams ar milzu uzrakstu Eurochalet tā arī neparādījās. Nozvanīja 4 rītā, bet mēs vēl aizvien “mazās grupiņās pa vienam” ķemmējām Campitello pilsētiņu. Tad atradām karti un Romas ielu uz tās. Tā bija tieši pretēji virzienam, ko bija norādījis šoferis. Tālāk pagāja laiks, kamēr uzķērām loģiku – katram apartamentam šajā ielā bija individuāls numurs, tādēļ māju numerācijai nebija nozīmes. 5.00 bijām galā, 5.30 devāmies pie miera, 8 es jau saucu visus uz kalnu.

Pirmā diena. Milzīgais Sellas klinšu bluķis mūsu priekšā.

Apkārt Sellai var šļūkt abos virzienos, pa ceļam apciemojot dašādus slēpošanas apgabalus. Pilns aplis ap bluķi saucas Ronda un to var veikt nepilnā dienā (tas gan atkarīgs no apmeklēto krodziņu skaita). Nolēmām sākt Sellarondas iepazīšanu pulksteņa rādītāja virzienā un devāmies uz St Cristina. Te ieskatam Sellarondas karte:

Pavasaris bija jūtams gaisā, uz trases, un kur nu vēl ārpus tās. Uzbraukuši pretējā ielejas pusē līdz Secedas virsotnei, sapratām, ka no dienvidu puses trasēm būs jāizvairās.

Labi, ka Dolomītos nogurušiem slēpotājiem vienmēr ir iespēja stiprināties ar kādu kausiņu bombardino (olu liķieris, uzkarsēts ar tvaiku un ar putukrējuma cepuri) vai venetiano (nezinu no kā, bet garšīgi).

Campitello varējām justies kā mājās. Šo krāšņo viesnīcu apkārtnē slēpotāju sarunvaloda pārsvarā bija krievu.

Jauns rīts. Neaizmirstamais pirmais nobrauciens no Col Rodella kalna pa gurkstošo retraka grābeklīti!

Šorīt pa Rondu pretēji pulkstenim uz Arabbu. Ļoti garš zils ceļojums.

No Arabbas (paskat, kā šie izdomājuši savirknēt burtus ap pacēlāja vagoniņu: ARABBARABBA….:) nolemjam pieņemt izaicinājumu un veikt sānu maršrutu uz Marmoladu – šīs apkārtnes augstāko virsotni. Izaicinājums slēpjas neskaitāmu, ļoti lēnu pacēlāju virknē, kas noslēdzas ar trim milzīgiem vagoniem, no kuriem katrs paceļ uz augšu gandrīz par kilometru un tā līdz pat Marmoladas virsotnei.

Pēc šķietami vientulīgā sniega plašuma šķērsošanas pie Marmoladas pacēlāja tomēr sagaida nepatīkams pārsteigums- 45 minūtes nervozu un smēķējošu slēpotāju barā, kas soli pa solim mīcās uz vagona ieeju.

Virsotnes skati un baltās vientulīgās trases izaicinājums liek aizmirst iepriekš pārdzīvoto.

Vienu brīdi braucam caur tuneli…

Bombardino un Venetiano laiks!

Kas gan būtu Itālija bez picas. Kā viņiem tas izdodas? Kāpēc šis puisis mazajā Campitello ciematiņā māk, bet mūsu nacionālie picu lielmeistari nē?

Ja gadās tur būt, iesakām,- jāmeklē uz galvenās ielas Appartamenti Kamerloy ar picēriju apakšā. Lēti un garšīgi!

Rīts. Grābeklītis. Tālāk pa pulkstenim pilnu Rondu apkārt visam Sellas masīvam. Līdz vakaram jānokļūst mājās, citādi būs jānakšņo uz pacēlāja svešā ielejā.

Viena no fantastiskākajām trasēm visos Dolomītos – melnā no Passo Gardena uz Selva Wolkenstein. Tik vientulīga, pateicoties uzrakstam trases sākumā: ” Dangerous! Only for experts”

Garlaicīgs posms no Passo Gardena uz Corvara. Vienīgais, kas piesaista uzmanību – pacēlājs, kuram uz augšu iet sarkani vagoniņi, bet uz leju nāk jau dzelteni. Un nav tā , ka viena puse vagoniņam sarkana, bet otra dzeltena. Kāds viņus galā pārkrāso! 🙂 Šodien bombardino taču vēl nav bijis…

Otra neaizmirstama vieta tieši rondas pusceļā – vientulīgie sniega plašumi virs Rif. Boe.

Nonākuši Arabbā jutāmies jau kā mājās, lai gan no šejienes līdz Campitello vēl 1,5 h. Arabba pati labākā!

No Passo Pordoi jau varēja redzēt mūsu mājas kalnu. Mums bija atlikuši Rondas pēdējie 30 grādi, kādas 30 minūtes.

Jauna diena – jauni izaicinājumi. Ar skibusu uz Alba – Penia un tad pa trasēm un pacēlājiem pāri uz Pozza di Fassa. Neaizmirstams ceļojums. Milzīgi sniega plašumi, braukšana pa kanjonu ārpus trasēm.

Pusceļā lieliska itāļu mūzika – kantare o.. o.., o sole mio un tamlīdzīgi skaņdarbi…

Lejup uz Pozza viena trase, kas atgādināja varenu kalnu upi – saulē atlaidusies, ar smagiem sniega viļņiem, ko mūsu smagās slēpes šķēla varenām šļakatām. Tā iepatikās, ka nobraucu 2 reizes.

Picēriju tūri turpinājām Canazejā. Foršas alpu stila viesnīciņas un neslikta pica. Tomēr pat šeit nesanāk tik labi, kā puisim Campitello.

Varbūt Latvijā der ieviest šos itāļu picas automātus? Pa lodziņu var vērot, kā pica cepas krāsnī. Un sanāk labāka kā mūsu restorānos.

Rīts. Jauns izaicinājums. Pa kreisi no rondas liels atsevišķs apgabals Alpe di Siusi – Seiser Alm. Sākumā veicam gabaliņu pa pašu rondu, tālāk ar pazemes dzelzceļu, tad pāri Secedas kalnam, tad pa garu nobraucienu līdz St Ulrich pilsētiņai… teju puse dienas un galā esam.