Vjetnama: Adventūristi sasniedz Indoķīnas augstāko virsotni (tagad ar audio stāstu)

2 nedēļās nelielā draugu kompānijā apceļojām Vjetnamu. Nosaucām mūsu ekspedīciju – Hui Chai Sin Dragona ceļa ekspedīcija. Viens no galvenajiem uzdevumiem bija sasniegt t.s. Indoķīnas Jumtu, jeb Vjetnamas un visas Indoķīnas augstāko virsotni Fansipan. Jāsaka, nebijām domājuši, ka kāpiens būs tik smags. Taka bija ļoti stāva un pārsvarā vijās pa lietus mežiem un bambusu audzēm, pa slapjām un slidenām saknēm un akmeņiem. Nereti nācās ķerties pie zāles un bambusiem, lai nenožautos. Virsotni sasniedzām otrās dienas rītā. Atceļā katrs no mums tomēr pamanījās pa reizei smagi izslīdēt.

Uzlieciet fonā šo Latvijas Radio interviju par mūsu ekspedīciju un izbaudiet bildes, kamēr es centīšos izstāstīt par mūsu piedzīvojumiem:)

Sapa ir kalnu apgabals Vjetnamas ziemeļos netālu no Ķīnas robežas. Visērtākais veids, kā te nokļūt, ir nakts vilciens. Startējām no Hanojas ap 8 vakarā, lieliski nosnaudāmies mūsu 4-vietīgajā kupejā un 5 rītā izkāpām kādā pierobežas pilsētiņā. Apkārt valdīja tropiska sutoņa un Ligitai iekoda pirmais ods. Tas atgādināja, ka jāsāk lietot malārijas ripas.

Pēc stundas pārbāztā transfēra autobusiņā ielīgojām Sapā. Izkāpām ārā un gandrīz sastingām no aukstuma. Temperatūra no ielejas 30 grādiem te, kalnos bija sarukusi līdz knapi 15.

Ap mums sastājās pulciņš izpalīgu, kas novērtēja mūsu sportisko izskatu un visi kā viens piedāvāja pavadīt kāpienā uz Fansipanu. Labi, ka ceļojumu aģentūra Hanojā, kas gādāja mums vilciena biļetes, bija pie viena sarūpējusi mums arī kalnu gidu. Līdz ar to nevajadzīgā tirgošanās atkrita un mēs varējām uzreiz doties ceļā.

Viss mūsu ceļojums noritēja milzīgā laika deficītā, un Fansipan posms nebija izņēmums. Jau šodien mums bija jāuzkāpj līdz 2800 nometnei, un rīt agri no rīta jātiek virsotnē, lai tai pašā dienā pagūtu veikt visu ceļu atpakaļ. Taka sākās kādā kalnu pārejā un tūlīt arī ienira džungļos. Sākumā kāpām augšup pa kādas upītes ieleju. Bijām klasiskā lietus mežā ar milzīgiem apsūnojušiem kokiem un krāšņiem augiem, kas mums parasti aug podos pa vienam, bet te brīvā dabā veselām pļavām. Ainavu vēl sirreālāku padarīja hmongu nesējas ar saviem tautas tērpiem un bambusa groziem. Savukārt vīri stiepa kalnā teltis, pārtiku, dzērienus un dzīvu sivēnu vakariņām. Pēdējais bija tik smags, ka nesēji viņu vairāk vilka pa saknēm, kā nesa. Uz to sivēns nemitīgi kvieca.

Pirmajā nometnē 2200 metru agstumā varējām pamazām iepazīties ar citiem tās dienas kāpējiem. Paralēli mums kāpa kāda ar nacionālajiem simboliem rotājusies vjetnamiešu grupa un vēl pāris bālģīmji.

Pēc pāris stundām iznācām uz kores. Mūsu priekšā no miglas iznira neskaitāmi pakalni un taka kā tāda Lielvārdes josta aizvijās tiem pāri arvien augstāk un augstāk. Tuvumā šī romantiskā ainava pārvērtās par slapju bambusu mežu ar glumiem akmeņiem un saknēm, uz kurām varēja paslīdēt un nožauties ik mīļu brīdi. Stāvākajos posmos bija uzstādītas metāla kāpnes.

Naktsmītne 2800 augstumā atgādināja armijas bāzi. Mums ierādīja metāla angāru, kurš bija sasodīti drēgns un no kura nemitīgi pilēja kondensāts. Šodien nakšņotāju bija tik daudz, ka katram bija jāsaguļ pus paklājiņa platā vietā. Pie angāra naskās hmongu sievietes izlika pārdošanai visus šodien nestos dzērienus… par dubultu cenu, protams. Ar zilu plēvi apvilktā būdā bija virtuve. Drīz mūsu draugs sivēns iekviecās pēdējo reizi. Strauji satumsa.

Pirmajā rīta blāzmā bija jāraušas laukā no guļammaisiem. Labi, ka nebija vairs jāģērbjās, jo visas drēbes jau bija savilktas mugurā drēgnās nakts laikā.

Pirms sešiem jau bijām augstu virs nometnes. Tālākais ceļš pārsvarā veda caur bambusu audzēm. Taka bija tik slapja un mālaina, ka kalnā varēja tikt tikai ar rokām pievelkoties pie noliektiem bambusu stiebriem.

Ap astoņiem miglā dzirdējām bļaustāmies mūsu draugus no vjetnamiešu grupas. Izrādījās, tie jau šiverēja pa virsotni. Aizņēmāmies viņu grupas karogu un sabildējāmies pie necilās skārda piramīdas. Bijām pamatīgā mākonī, tādēļ apkārtnes panorāmas varējām iztēloties gara acīm.

Teikt, ka uzkāpiens virsotnē ir tikai puse uzvaras, Fansipāna gadījumā būtu neprecīzi. Lejupceļš kopā prasīja 8 stundas, kuru laikā bija jāpārdomā katrs solis. Dina krita uz muguras un nokūleņoja no kalna, es uzvēros ar kupju šņori uz bambusa dzinuma, Ligitai kāja iesprūda starp diviem akmeņiem… tā varētu turpināt ilgi.

Šis vīrs uzvalka biksēs un baltajā kreklā arī nāk tieši no virsotnes. Šorīt redzējām viņu tur augšā tieši šajā pašā apģērbā. Laikam jau vjetnamietim uzkāpiens Fansipanā ir liels gods, ja tā saposies.

Te visa mūsu grupiņa, ieskaitot nesējus. Tā arī nevarējām saprast, vai viņi ir bērni, vai jau pusmūža vīrieši…


STĀSTI NO ŠĪ CEĻOJUMA DIENASGRĀMATAS