Vang Vienga Laosā – karsta kalni, alas, upes un ne jau tikai tas vien…

13. ceļš jau kuro stundu vadāja mūsu busiņu pa stāvām, džungļiem noaugušām kalnu korēm. No Luang Prabangas līdz Vang Viengai bija tikai 231 km, taču nepārtrauktie ceļa serpantīni aprija teju 8 stundas, lai tiktu galā.

Aiz gara laika studējām ceļvedi: “In a February 2003 attack on Route 13, twelve people, including two Swiss citizens, were killed and many injured. The Lao government has characterized these attacks as “banditry,” but given the extreme violence of the attacks, political motives are likely. In light of the Vang Vieng-Kasi area attacks, especially along Route 13, the Department of State recommends that U.S. citizens avoid travel by road between Vang Vieng and Luang Prabang. Due to these security concerns.” Jā, te savulaik esot notikuši vareni uzbrukumi, kuros 30 bruņoti vīri aptur autobusu, nogalina pasažierus un tad autobusu nogrūž no kraujas. Neviens droši nezin, kas ir uzbrucēji, bet tiek minēts, ka tie esot khmeri, jo runājot khmeru valodā.

Ap saulrieta laiku beidzot bijām galā. Skaisti, ko lai saka. Iesim kalnos, līdīsim alās, brauksim pa upēm, ar vienu vārdu sakot aktīvi atpūtīsimies.

Pirms došanās ielās nolēmām palasīt, ko gan iesaka mūsu ceļvedis

Константин Генш savā grāmatā bija atklāts:

Nu ko, “pareizajai” noskaņai laiks uzlikt kaut ko no Tracy Chapman lirikas… (klikšķiniet un izbaudiet fona muziku, tā tiešām palīdzēs iejusties Vang Viengas noskaņā)

Nākamajā rītā nedaudz līņāja. Vakar nolīgtās piedzīvojumu aģentūras vīri gan izlikās tīri mundri un krāmēja uz jumta mūsu laivas. Drīz jau braucām augšup gar upi – uz kādu milzīgu alu labirintu, no kura aizsāksies mūsu kuģojums.

Pie ieejas pazemē bija izgūlies Buda, tādēļ nācās meklēt citu ieeju.

Diemžēl arī tur šis jau sēdēja priekšā. Paskaidrojām, ka ziedojumu mums nav, jo vakar visu no… nu jā, noziedojām.

Pirmais stāvs izrādījās sauss un nekuģojams. Tiesa, neuzmanīgs solis viegli varēja novest stāvu zemāk, jo melnējošie caurumi grīdā nebija nekādi norobežoti.

Pēc kāda laika nonācām pie pazemes upes sākuma. Kuģojums ar kamerām izrādījās skarbāks, kā sākumā varēja iztēloties. Pirmkārt, uz priekšu varēja pairties tikai atmuguriski. Manam pakausim tas beidzās ar ietriekšanos kādā asā stalaktītā. Otrkārt, lukturīši, lai arī apgādāti ar kalnraču akumulatoriem, nespēja pabarot negausīgās kvēlspuldzes. Pirms kārtējā pagrieziena atpaliku un pēkšņi izrādījos pilnīgā tumsā. Nācās irties uz priekšu ar augstu paceltām kājām, lai nepastūrētu zem kārtējās adatas.

Pēc stundas upe pa šauru spraugu mūs izgrūda no alas. Lielajā upē tomēr nolēmām pārsēsties arī lielākās laivās. Mūsu kajaki jau gaidīja.

Upes krastos parādījās tādas kā milzu karātavas. Tvērām atkal pēc ceļveža:

Katras karātavas iezīmēja kāda bāra atrašanās vietu. Piestājām. Šī bāra specialitāte izrādījās sēnītes.

Kamēr ieturējām pusdienas, nolēmu pažāvēt uz biljarda galda kabatā samirkušo naudas žūksni. Smieklīgi bija vērot, kā vietējie sāka pulcēties ap galdu un spēlēt tā, itkā naudas tur nemaz nebūtu. Iztēlojāmies, kā bumbas ripo pāri naudai, tajā ietinās un viena pēc otras pazūd melnajās lūzās. No bāra skanēja Kleptons, pa upi garām aizslīdēja kāds rociņās sadevies pārītis. Kāda noskaņa!

Bet mēs atkal bijām ceļā. Uz Laosas galvaspilsētu Vjenčanu. Ceļā atgadījās dīvains notikums – palūdzu kārtējo reizi apturēt auto kādā nekurienes ciematā, nostājos pie ciema centrālā krustojuma un ar pirmo šāvienu nošāvu motociklistu. Mirklī, kad noklikšķēja kameras slēdzis, šis aizlidoja ar visu savu moci šķērsām pa slapjo asfaltu. Man blakus stāvošā armijas patruļa mani pamatīgi nopētīja, kamēr es uzkrītoši pētīju uzņemto kadru, lai pārliecinātu viņus, ka aparāts ir īsts.

uz ekspedīcijas shēmu


STĀSTI NO ŠĪ CEĻOJUMA DIENASGRĀMATAS