Stromboli. Aktīvs vulkāns jūrā pie Sicīlijas + VIDEO

Ir četri pēcpusdienā. Sicīlijā tas skaitās pats bula laiks. Termometrs pakāpies līdz 40 grādu atzīmei, pie debesīm ne mākonīša, bezvējš. Vienu mākonīti gan tomēr redz – virs kilometru augstā Stromboli virsotnes. Faktiski jau Stromboli krātera augstums ir 2 km, taču puse no tā atrodas jūras dzelmē. Sala, uz kuras mēs stāvam, ir Stromboli vulkāna gals, kas izspraucies no jūras 59 km no Sicīlijas krastiem.

Tikšanās ar mūsu pavadoni Mario sarunāta pie vienīgās ciema baznīcas, kas, kā par nelaimi, uzcelta krietni kalnā. Stiepjam visu savu mantību pa piekarsušajām ieliņām.

Mario nepatīk mūsu trekinga krosenes- neesot gana augstas un hermētiskas. Magmatrek birojā pie sienas piekarināts milzu plakāts, kurā uzzīmēti pareizie apavi – augstie ādas zābaki.  Beigās tomēr pierunājam viņu, ka esam pieredzējuši ne tādus vien vulkānus un viss būs kārtībā. Galu galā, netaisamies taču bradāt pa lavu.

Ap sešiem pametam ciemu un pēdējā iela mūs izved uz kalnu takas. Nākamās 3 stundas kāpjam pa putekļainu niedru labirintu, tad pa krūmājiem un beidzot pa vulkānisko izdedžu klātām nobirām.

Mario pa ceļam mums daudz stāsta par Sromboli. Stromboli aktivitāte turpinoties jau 2000 gadus. Tas esot nejauks – eksplozīvs vulkāns. Lava nevis mierīgi plūstot, bet gan tiekot izšauta sprādzienu veidā apmēram 200 m augstumā kopā ar kvēpiem un gāzēm. Sprādzieni nav regulāri un var atkārtoties gan nākamajā minūtē, gan tikai pēc stundas. 2002, 2003, 2007, 2009 un 2013. gadi iezīmējas ar nopietnām eksplozijām, kas mainījušas krātera formu. Mario stāsta, ka šādas eksplozijas gadījumā gaisa vilnis mūs izmētātu kā zirņus no virsotnes līdz pašai jūrai. Reiz šādā eksplozijā milzu akmens esot uzkritis tieši uz viņa mājas jumta un sagrāvis vienu sienu. Labi, ka neviens neesot bijis mājās.

Ap deviņiem esam pie krātera malas. Riet saule. Mēs pielaikojam savas ķiveres, kas līdz šim pendelējušās pie somas sāniem. Tad pēkšņi netālu no mums izšaujas lavas strūkla un tai seko milzīgs piķa melns mākonis. Mario brīdina, ka mākonis nes sodrējus un stikla kristāliņus, kas ir ārkārtīgi bīstams elpošanai un optikai – gan kontaktlēcām, gan mūsu fotoaparātu objektīviem.

Drošības apsvērumu dēļ virsotnē drīkstam uzkavēties ne ilgāk kā stundu. Šovakar Stromboli mums ir labvēlīgs un spļauda lavu pa veseliem 2 krāteriem. Arī vēja virziens ir perfekts – dūmu mākonis tiek nests prom no mums un no krātera. Tādējādi mums ir tā laime izbaudīt Stromboli izrādi visā tās krāšņumā. Mums zem kājām vārās sarkans lavas katls. Garaiņi tajā veido dažādas spocīgas figūras.

Ik pa laikam izšaujas kārtējais gāzes burbulis. Tad no katliņa gaisā tiek izmesti neskaitāmi uzvārīti akmeņi, kas, gaisā līdz pusei atdzisuši, grabēdami sabirst lejā.  Skat nelielu video:

Mario dod mums vēl pēdējās 10 minūtes. Stromboli klusē. Varbūt perina kaut ko lielāku un nejaukāku? Lai nu kā tur būtu, ir pienācis laiks pazust no šīs nedraudzīgās vietas. Lejupceļš izvēršas par neaprakstāmu piedzīvojumu. Mario mums izdala elpošanas maskas un iesaka noslēpt visu optiku somas visdziļākajā vietā.

Un tad sākas elle. Kolīdz esam pārkāpuši pāri krātera malai, attopamies uz stāvas smilšu un pelnu nogāzes. Pusstundu bez apstājas skrienam lejup, kājām līdz potītēm iegrimstot birstošajās smiltīs. Mūs apņem necaurskatāms putekļu mākonis. Lukturīši priekšā izgaismo vien baltu putekļu sienu. Mūsu tik elpojošie gore-tex trekinga apavi jau pirmajās minūtēs ir piesūkušies ar smiltīm. Tās sabirušas cauri auduma šķiedriņām un sakrājušās kaut kur gore-tex starpslānī. Apavi kļuvuši par kilogramu smagāki, piedzīti pilni ar smilšu masu un nežēlīgi spiež. Diemžēl apstāties šajā posmā nav iespējams. Tā nu pilnā ātrumā slidinamies lejup pa nogāzi līdz pirmajam horizontālajam plauktam. Plaukts nepalīdz. Pirmkārt – apavus nav iespējams izpurināt. Smiltis ir tik smalkas, ka sabirušas starp slāņiem un ārā birt netaisās. Otrkārt – atklātā smilšu nogāze ir tikai ziediņi salīdzinājumā ar tālāko maršrutu. Otro pusstundu ienirstam 1-2 metrus diļā pelnu tranšejā. Visi saceltie putekļi burtiski pakarās gaisā. Lukturīši šajā biezumā nav spējīgi pat izgaismot tranšejas pagriezienus. Tos pārsvarā nosakām ar tausti.

Pirmās ciema ugunis sajūtās var pielīdzināt Paradīzes vārtu ieraudzīšanai cauri mākoņiem. Bet.. mums nav māju. Esam paņēmuši līdzi visu kempinga aprīkojumu, bet Stromboli salā, kā izrādās, nav neviena kempinga. Varat iedomāties, kā mēs šobrīd alkstam pēc aukstas saldūdens dušas! Mario mums iesaka nokāpt līdz picērijai, kuras saimnieks izīrējot otrā stāva istabu. Ir jau tuvu pusnaktij, kad uzmeklējam mūsu potenciālo labdari. Strombolietis izrādās visnotaļ pozitīvs, un nosauc mums ciparu 130 EUR. Paskauidroju, ka visi gulēšanas piederumi, ieskaitot piepūšamos paklājiņus, spilvenus un palagus mums ir līdzi pašiem savi. Mēs vienkārši alkstam pēc dušas un horizontālas grīdas, kur to visu izklāt. Atbilde ir nemainīga – 130. Pasūtam šo .. vienu māju tālāk un ieveļamies vienīgajā atvētrtajā krogā noskalot bēdas un Stromboli putekļus. Alus burtiski nočūkst pārkarsušajā ķermenī. Pēc mirkļa jau esam ierīkojuši eko nometni aiz kādas zvejnieku laivas – par baltu velti, spirdzinoša jūras vēja atvēsinātu un miljons zvaigžņu piegaismotu. Rīt astoņos prāmis mūs vizinās tālāk uz Vulcano un tad uz Sicīliju.

Atā, Stromboli! Paldies, ka neuzsprāgi!

Mūsu Sicīlijas vulkānu reportāža uzvarēja National Geographic 2013. gada labāko ceļojumu stāstu konkursā! Lasiet to šeit: