Cabo Verdes skarbie piedzīvojumi. Jo te ir Āfrika…

Nakts melnumā atskanēja kapteiņa sauciens: “Visi uz klāja!” Iebrucēji bija vismaz trīs – visi melnos hidrotērpos, ar sejas maskām un bruņojušies ar nažiem. Rācijas mayday kanāls klusēja, Kabo Verdes policijas telefoni neatbildēja…

Tā beidzās šī diena. Taču sākās viss ar brīnumjauku rītu vientuļajā Santa Luzia piekrastē. Kad izgājām no salas aizvēja, iepūta ne pa jokam. Mūsu plānos bija turēties ieslīpi pret vēju līdz pat Sao Nicolau – tālākajam mūsu kuģojuma punktam. Sao Nicolau nav starp populārākajiem tūristu galamērķiem, tādēļ cerējām tur iepazīt autentisku vietējo iedzīvotāju ikdienu.

caboverde_197

caboverde_194

Vējš, salīdzinot ar vakardienu, bija pieņēmies spēkā. Apakšā priekšmeti viens pēc otra atstāja savas vietas. Plīts ar grūtībām centās noturēties horizontāli. Mēs bijām satupuši uz klāja un piemeklējuši katrs kādu atbalsta punktu, lai neizveltos pāri malai.

caboverde_192

caboverde_190

caboverde_081

Sao Nicolau ir kalnaina un tuksnešaina sala, kas cieš no ilgstošiem sausuma periodiem. Salu apdzīvo kādi 12 tūkstoši cilvēku. Te nav lielu pilsētu un neskatoties uz skarbajiem apstākļiem vietējie pārsvarā nodarbojas ar lauksaimniecību.

caboverde_202

caboverde_198

Vietējie jau pa gabalu mūs sveicināja. Noenkurojāmies blakus spoku jahtai salas “lielākajā ostā” Tarrafalā. Kā izskatījās, šodien bijām vienīgie ciemiņi uz šīs salas. Drīz pamanījām, ka mums tuvojas kāda laiva. Puisis par zināmu samaksu piedāvāja mūs nogādāt krastā. Tā kā brīvprātīgo palikt uz jahtas sardzē nebija, tad savācām svarīgākās vērtslietas un salecām laivā. Puisis airēja laivu ar vienu lielu un nepiestiprinātu airi. Tādu tehniku vēl nebijām redzējuši. Sanāca tīri prasmīgi.

caboverde_204

caboverde_217

caboverde_218

Krastā jau gaidīja kāds vīrs, kurš mūs labprāt aizvizinātu līdz otrai salas pilsētai – Ribeira Brava.  Uzstājām, ka vēlamies iepazīt vietējo ikdienu, tādēļ daļu ceļa veiksim kājām. Tad nu šoferis piedāvājās mūs aizvizināt līdz pārgājiena sākumpunktam un tad sagaidīt galā. Tas derēja.

 

caboverde_258

caboverde_208

caboverde_210

Pārgājiena sākumpunkts bija kalnu pāreja ar tālu skatu uz vientulīgo  un vējaino ziemeļu piekrasti. No šejienes uz leju aizvijās vecā ceļa serpantīni. Bijām iecerējuši pa šo ceļu cauri ciematiem iesoļot galvaspilsētā.

caboverde_211

caboverde_212

Tiesa, steigā atstājot jahtu, ne visi bija paķēruši līdzi pārgājiena apavus. Mierinājām sevi ar domu, ka tas palīdzēs labāk izprast vietējos, kuri nereti visu dzīvi nostaigāja vienās iešļūcenēs.

caboverde_213

caboverde_214

caboverde_216

caboverde_221

caboverde_225

caboverde_228

caboverde_229

caboverde_227

caboverde_238

Aiz kādas sētas valdīja negaidīti liela rosība. Veči krāmēja lielus cukurniedru saiņus. Pabāzu kameru pāri sētai – tas tur lejā dikti atgādināja kandžas aparātu. Patiesībā bijām uzgājuši vietējās komūnas ruma ražotni. Tikām laipni uzaicināti paviesoties.

caboverde_230

caboverde_246

caboverde_235

Saimnieks lepni izrādīja savu ietaisi. Īpaši lepns viņš bija par dubulto kurtuvi, kuru kurināja abi viņa dēli. Katram vajadzēja stāties pie kurtuves un nofotografēties. Tad no spaiņa tika pasmelts gala produkts. Izlikās diezgan sīvs…

caboverde_250

caboverde_234

caboverde_233

caboverde_232

caboverde_231

caboverde_236

caboverde_240

caboverde_242

caboverde_243

Tuvojoties galvaspilsētai, pretī nāca vairāk saposušies cilvēki.

caboverde_248

caboverde_245

Drīz vien mūsu ceļš beidzās baznīcas laukumā. Bijām sasnieguši salas centru.

caboverde_253

caboverde_252

caboverde_254

caboverde_255

Ostmalā sarunātais šoferis mūs jau gaidīja. Atpakaļceļš gan izrādījās krietni garāks, jo šoseja meta krietnu līkumu apkārt kalniem.

caboverde_249

 

caboverde_257

Kad atgiezāmies savā pilsētiņā, sāka krēslot. Pavakariņojām kādā visnotaļ vietējo ēstuvē, kur bijām vienīgie apmeklētāji. Ilgi skaidrojām, ka gribam zivi. Ostmalā nonācām jau pilnīgā tumsā. Sākām taujāt pēc mūsu īrēja, lai tiktu atpakaļ uz jahtas. Viņš, paldies Dievam, drīz vien atradās kādā krastmalas bārā. Pēc nelielas šūpošanās piekrastes viļņos kāpām uz jahtas klāja. Priecājāmies, ka viss ir savās vietās un jahtu nav apmeklējuši nelūgti ciemiņi.

caboverde_263

Varēja būt nedaudz pāri pusnaktij, kad kapteiņa sauciens “Visi uz klāja!” izcēla mūs no miega. Pirmā doma – esam norāvušies no enkura un uznesti virsū blakus noenkurotajai spoku jahtai. Bet varbūt klintīm?  Kopkajītē atklājās biedējoša aina. Ralfs stāvēja pie izejas, sagrābis lielo virtuves nazi, kamēr no augšas bija dzirdami Velgas kliedzieni un kautkādas vietējo balsis. Pēc īsas sasaukšanās tapa skaidrs, ka notiek uzbrukums jahtai, Velga tiek turēta uz klāja kā ķīlniece, kamēr Ralfs neļauj iebrucējiem tikt kopkajītē. Uz klāja bija trīs uzbrucēji, visi melnās hidrās, ar sejas maskām un bruņojušies ar nažiem. Drudžaini centāmies saprast, ko varam darīt lietas labā. Bijām pārsimts metrus no krasta, tādēļ uz ārējo palīdzību cerēt nevarējām. Pagrābu lukturi un iespīdināju tuvākajam acīs. Sākās nervoza vārdu apmaiņa. Kamēr Ralfs turpināja sargāt ieeju, Artūrs ar Zani mēģināja sazvanīt palīdzību no ārpuses. Oficiālie policijas un glābšanas dienestu telefoni neatbildēja. Jūras mayday 16. kanāls klusēja. Ostas kanāls klusēja. Jahtas iznomātāja mobīlais telefons neatbildēja… Tikmēr no augšas kliedza, lai izslēdzam rāciju. Sapratām, ka, lai gan esam diezgan tālu no krasta, mūsu viesi baidās no lieka trokšņa. Vitas skaļie kliedzieni padarīja uzbrucējus galēji nervozus. Un tad radās lieliska ideja – iedarbināt miglas tauri. Izskatījās, kā šādu saliedētu pretreakciju  iebrucēji nebija gaidījuši. Dažu sekunžu laikā visi trīs pazuda pāri bortam, pārgrieza mūsu piepūšamās laivas (dingija) virvi un aizīrās ar to tumsā.

Velga sāka pamazām atgūties no šoka. Viņai esot licies, ka dzird kādu neparastu troksni, tādēļ izgājusi uz klāja. Un tieši tobrīd no jahtas aizmugures izlekuši tie trīs. Izskatās, ka līdz jahtai viņi nokļuvuši peldus no krasta. Esot turējuši pie kakla nazi…  Tikmēr Lonely Planet uzgājām vietējo policijas numuru Sao Nicolau salā. Tas, kā par brīnumu, atbildēja. Lai gan likās, ka mūsu sarunu biedrs neko nesaprata un nometa klausuli, tomēr drīz krastā varēja redzēt automašīnas lukturus un vēl pēc brīža mums tuvojās laiva, kas veda mums nozagto dingiju. Laikam jau vietējā policija zināja, kur tieši to meklēt…

Tā kā naktī iziet okeānā nebūtu prāta darbs, tad nolēmām nogaidīt rītu, paliekot uz maiņām sardzē. Te bildīte no manas maiņas apmēram 3 naktī. Mēģinu ar binokli skanēt visu piekrasti, lai laicīgi pamanītu jebkuru peldošu objektu.

caboverde_264

No rīta sazinājāmies ar jahtas iznomātāju. Vīrs mums paskaidroja, ka te nav Vidusjūra, kur pietiek vien noraidīt SOS, kad tev jau uzreiz kāds steigsies palīgā.

“This is Africa!”, viņš pavēstīja…

STĀSTI NO ŠĪ CEĻOJUMA DIENASGRĀMATAS