Vjetnamas lielceļa ainas un kā norīt čūskas sirdi

Pēc trim burvīgajām dienām, ko pavadījām uz kuģīša, mums no Halongas līča bija jāatgriežas Hanojā. Turpmāk daži neparasti vērojumi no Halongas – Hanojas šosejas.

Pirmkārt – Vjetnamas apbūve. Katrs laucinieks te sapņo, ka kādreiz ap viņa māju sliesies pilsēta. Un tādēļ uzreiz tālredzīgi ceļ pilsētas tipa māju – garāžas platumā un 3-5 stāvu augstumā. Un bez sānu logiem, lai vēlāk blakus savas mājas varētu piebūvēt bērni un bērnubērni.

Iedvesmojoši ir masu skati. Piemēram, skolnieki, kas vienādās formās brauc no skolām. Bet vēl iespaidīgāk – kad pēc maiņas beigām 10000 strādieku vienādos zilos darba uzvalkos uz velosipēdiem brauc ārā pa fabrikas vārtiem (diemžēl pēdējo nepaguvu uzbildēt)

Iespaidīgs ir haoss un troksnis uz ielām pilsētās.

Bet vēl sirreālāks ir skats, kad pilsēta pēkšņi beidzas un aiz pēdējās māju rindas sākas dziļie lauki. Kā aiz viduslaiku pils mūriem.

Neparasti vērot, kā jaunlaulātie par savu ceļojuma romantisko galamērķi izraugās vietējo dzelzceļa tiltu.

Starp Halongu un Hanoju ir nepilni 200 km, bet mēs braucam jau ceturto stundu. Būtu tā kā laiks azaidam! Mūsu šoferis piedāvā apmeklēt kādu viņam vien zināmu čūsku fermu un pie viena arī iestiprināties. Kālab gan ne:)

Kad upuris noskatīts, pavārs ķeras pie darba.

Vjetnamiešiem nekas un nekad neiet zudumā. Vispirms radījumam nolaiž asinis, kas tūdaļ arī tiek piedāvātas veselīgu šotiņu formā. Tiesa, asinis iepriekš tiek sajauktas ar vietējo kandžu, tādējādi iegūstot specifisku uzlējumu.

Tad pavārs veikli nomauc čūskai ādu.

Tad fileju sāk kapāt ripiņās. Lieki piebilst, ka čūska visu laiku turpina tīties ap pavāra rokām.

Kamēr mielojamies ar citiem čūskas orgāniem, galda vidū uz šķīvīša visu laiku pukst čūskas sirds. Ir pienācis laiks svarīgākajam rituālam. Sirds tiek ieslidināta glāzītē ar zaļu tās pašas čūskas žulti. Lielisks ekoloģisks šotiņš! Gribētāju tomēr nav pārāk daudz, tādēļ delikatesi novēlam mūsu šoferim. Izbaudiet video:

Lai “noskalotu gliemezi”, meitene mums piedāvā vietējo ābolu vīnu, kas faktiski ir rīsu kandžā izmērcēti mežāboli. Tam piekrišana ir krietni lielāka. Nav jau slikti uz kopējā fona:)

Atvadu vizītē apciemojam Hošimina mauzoleju. Izskatās, ka vēriena ziņā viņš centies apsteigt pat savu kolēģi no Maskavas. Tiesa, pats saimnieks šomēnes nav mājās. Kā uzzinām, viņš katru gadu novembrī dodas uz Maskavu, lai pie krievu speciālistiem uzlabotu savu sejas krāsu un atjaunotu ādas kosmētiku.

Uz redzēšanos, Vjetnama.

Paga, ne tik strauji! Reiss atcelts līdz rītam… Kā tur rādīja televīzijā par tiem amerikas bezpajumtniekiem?

Lidmašīnā tā zēģelē, ka visu ceļu jāslēpjas pašdarinātā nomadu teltī. Bet tas jau laikam ir cits stāsts…


STĀSTI NO ŠĪ CEĻOJUMA DIENASGRĀMATAS